Kam šodien, ejot uz darbu, pievērsāt uzmanību? Nosalušam kaķim pie miskastēm? Spilgtam kā ugunsgrēks saullēktam? Marka Rotko centra ekspozīciju un izstāžu kuratore Farida Zaletilo, mērojot trīs kilometrus cauri savai Daugavpilij, skatās uz kokiem. Tie ir neparasti, gleznaini un dinamiski, jo īpaši ziemā, kad zari ir kaili. Varbūt arī tāpēc viņai vairāk patīk melnbaltās fotogrāfijas, kas runā daudz emocionālāk par krāsainajām?
Šobrīd Marka Rotko centrā skatāmas piecas izstādes, un katrs var atrast sev tuvāko žanru - glezniecību, fotogrāfiju, vēsturi vai ko citu. Izstāde Latvijas ainava, kas atvērta līdz 12. aprīlim, ir neparasta tāpēc, ka tapusi, unikālā starpdisciplinārā pētījumā par Latvijas laikmetīgo ainavu, apvienojoties pieciem Latvijas fotogrāfiem - Arnim Balčum, Reinim Hofmanim, Alnim Staklem, Ivetai Vaivodei un Ilzei Vanagai - un pieciem zinātniekiem - Sergejam Krukam, Klāvam Sedleniekam, Kārlim Vērpem, Lainei Kristbergai un Ivaram Austeram. Ir tapušas fotogrāfiju sērijas un raksti, kas saturiski ir savstarpēji saistīti un jau izdoti arī grāmatā. Izstādē dominē ainava, kas ir kā skatuve īpatnam vai ikdienišķam notikumam, kā arī, protams, katalizators indivīda tapšanai par to, kas viņš kļūst kādas konkrētas vides ieskauts.
Kā saka F. Zaletilo, ainava nav tikai fiksēts fotomirklis, tā ir stāsts. Emocionāls, asociatīvs, atmiņu piesātināts. Viņai pašai tuvāks šķiet A. Stakles fotostāsts par Rīgu R teorija, kas ir līdzīga arī viņas Daugavpilij. Aiz tradicionāli krāšņajiem centra rajoniem un drošajiem tūristu maršrutiem slēpjas neizskaidrojamas un mistiskas teritorijas, piepildītas ar padomju laika arhitektūru, murgainām vides un priekšmetu kombinācijām, bīstamiem dīvaiņiem.
A. Balčus sērijā Viņpus Zilupei izmantojis dokumentālas un nezināmu autoru fotogrāfijas un arhīva materiālus. Fotogrāfs licis lietā vairākus tehniskus paņēmienus, lai parādītu dalījuma līnijas. «Ir latīņu alfabēts un kirilica, kas sadzīvo vienuviet; iekštelpas ir atdalītas no ārtelpas gluži tāpat kā sakārtotais ir atdalīts no sabrukušā. Arhīva fotogrāfijas šķiet iezīmējam laika starpību, taču vieta tajās ir tā pati gan tobrīd, gan tagad.»
R. Hofmanis fotostāstā Uguns fotografējis ainavas, kurās īpaša vieta ir atvēlēta ugunsgrēkam kā notikumam. «Ugunsgrēkiem un citām stihiskām nelaimēm piemīt zināma estētiska pievilcība. Varenais, nesavaldītais dabas spēks rada apbrīnu, bijāšanu un sajūsmu. Kur vērotāju prātos ir robeža starp estētisko baudījumu un šausmām par ugunsnelaimi, nav iespējams pateikt, bet diezgan droši var apgalvot, ka ir klātesošs kā viens, tā otrs,» tā par uguni raksta zinātnieks K. Sedlenieks.
Savukārt I. Vaivode fotostāstu Klēpis radījusi, atgriežoties savas dzimtas izcelsmes vietā Pilcenē. Arī I. Vanagas gleznainais fotostāsts Mājas vienlīdz ir gan biogrāfisks, gan arī dziļi skar latviskās mentalitātes tapšanai vēsturiski un mitoloģiski nozīmīgo kultūrainavas daļu - jūrmalu.