Saglabājoties iepriekšējai izspēles kārtībai, pēc trijiem zaudējumiem būtu jāsvīst izdzīvošanas turnīrā. Savulaik, kad elitē spēlēja divpadsmit komandas, ir bijusi pat tik nopietna situācija, kad vietas saglabāšanai vajadzēja apspēlēt ASV izlasi, un 1998. gadā Latvijas komanda to arī paveica, uzvarot amerikāņus ar 3:2. Atkāpe bija nepieciešama tādēļ, lai šī paaudze saprastu, cik sīksts raksturs bija tā laika paaudzei. Veči varēja izlamāties, bet tad sanākt kopā aiz slēgtām durvīm un vienoties darīt visu caur sāpēm un asinīm, lai reabilitētos līdzjutēju priekšā.
Kapteinis Lauris Dārziņš sola, ka komanda nepadosies. Tas labi, bet no vārdiem pienācis laiks pāriet pie darbiem. Visiem. Arī treneriem. Ar gudriem, nevis eksperimentāliem un avantūristiskiem lēmumiem. Piemēram, ja reiz Kulda ir spēlējis visaugstākajā līmenī un ja viņam ir spēcīgs metiens, tad varbūt viņam uzticēties skaitliskajā vairākumā, nevis pirmo reizi elites katlā iemestajam Freibergam. Viņa laiks vēl pienāks. Tas ir tikai viens piemērs.
Ja treneri to nesaka, tad spēlētājiem pašiem vajadzētu sanākt kopā un pašiem sev uzdot jautājumu, cik reižu katrs ir gūlies zem ripām un cik kuram ir bijuši muļķīgi noraidījumi? Varbūt partneru teiktais iedarbosies efektīvāk nekā treneru runas un darbība uz soliņa. Galu galā ārzemju treneri var aiziet uz neatgriešanos, bet, tā turpinoties, no apakšas uz augšu atpakaļ būs jārāpjas pašiem.
Atļaušos apgalvot, ka lielā mērā izlases liktenis tagad ir pieredzējušo spēlētāju rokās. No viņu prasmes atrast pareizos vārdus. Nebūtu jābaidās kaut ko ierosināt arī treneriem. Ja nu izdodas pārliecināt?