Laiku skaita gados
Tas, ka mākslinieka pirmajā personālizstādē, kas jau veltīta jubilejai, ietilpst visi viņa gleznotie darbi, liecina, ka Blanks laiku skaita nevis minūtēs, bet labi ja gados. Mūsdienās, kad, tirgus un iekšējas nepacietības dzīti, mākslinieki spiesti strādāt arvien ražīgāk un ātrāk, tas ir liels retums. Pagātnē palikuši meistari, kas darināja ilgstoši izsvērtas kompozīcijas, lietoja daudzslāņainu tehniku un rūpīgi izstrādāja detaļas. Bet acīmredzot tieši tāda pieeja vilinājusi Jāni Blanku. Viņa materiāli ir koks un eļļa, otiņas - vissmalkākās. Vai taisnība vecajam sakāmvārdam, ka laiku neskaita laimīgie? Par mākslinieka personu to būtu nekorekti apgalvot, bet viņa «glezniecisko varoni» (ja lietotu analoģiju ar dzejas «lirisko varoni») raksturo ja ne laimes, tad īpaša harmonijas izjūta gan. Turklāt laimīgs var būt skatītājs, redzot vienuviet darbus, kas retumis pamanīti grupu izstādēs, un noteikti arī kolekcionāri, ja to īpašumā ir kaut viens Blanka darbs, ieraugot, cik maz to vispār ir.
Retrospekcija ļauj izsekot, kā veidojies Blanka rokraksts, kurš mūsdienu latviešu mākslā droši saucams par unikālu. No ne tik oriģinālas vecmeistaru darbu pielūgsmes (tās ģenerētājs mūsu Akadēmijā Juris Jurjāns redzams kā modelis 2000. gada gleznā) līdz sirreālistiskām vīzijām, kurās tomēr izpaliek stilam tipiskā šausmu, baiļu atmosfēra. Blanks atļaujas to ieviest tikai tik, cik nepieciešams savas pašradītās pasaules trausluma uzsvēršanai - par tās apdraudētību liecina gan zara (lodes?) caurums gleznā Briedis (2003), gan 1000 rasas lāšu pļavā (Lapsa, 2002), arī olu levitēšana jaunākajā A. Neibarta dzejas ilustrāciju sērijā (2010).
Bērns vai vīrietis?
Blanka glezniecību var nosaukt par naivu vai bērnišķīgu, bet ne naivisma kā stila nozīmē un arī ne tajā, kas par bērnišķīgiem uzdod bērnu zīmējumu atdarinājumus vai ikdienā sastopamās «bērnu preču» klišejas. Mākslinieka bērnišķīgums izpaužas organiskā bērna skatiena izjūtā, kurā sadzīvo reālais ar ireālo, un īpašajā spējā knibināties ar vienu darbiņu bez apnikuma, kamēr iedomātais kļūst hiperreāls. Protams, interesanti tas izskatās arī no dzimtes studiju viedokļa laikmetīgās mākslas kontekstā, kurā tradicionālie vīriešu rokdarbi tiek marginalizēti tāpat kā bērnu iepretī sieviešu rokdarbu ekspansijai. Kritiski gan jāpiebilst, ka dažas jaunākās ilustrācijas rāda - vai nu Jāņa Blanka nesteidzība kapitulējusi grāmatizdevējas Ineses Zanderes un izstādes kuratores Astrīdas Riņķes uzstājības priekšā (abas gan var būt laimīgas, ka no Jāņa vispār ko sagaidījušas!), vai arī viņa rokraksts meklē spontānākas, brīvākas izpausmes? Abos gadījumos ekspozīcijas vienotības dēļ būtu bijis labāk pagaidīt, kamēr laiks ienes skaidrību šajā jautājumā. Tomēr darbu tapšanas intriģējošajai ilglaicībai būtu maza nozīme, ja rezultāts nespētu tik ļoti... saistīt aci, kā magnēts pievilkt skatītāju sev tuvāk un aizkavēt ilgāk. Tā atkal ir reta kvalitāte laikmetīgajā mākslā un pilnībā attaisno Jāņa Blanka it kā uzsvērto nelaikmetīgumu. Lai vēlreiz par to pārliecinātos, būs vērts gaidīt vēl nākamos 40.