Var lasīt par velti
Padomju gados grāmatas bija gauži lēta prece. Par dažiem rubļiem varēja nopirkt ne vienu vien vērtīgu izdevumu. Tāpēc manai paaudzei ar tiem bija piebāzti visi plaukti. Atceros - manā darbavietā kolēģis Edvīns piestrādāja par kalportieri un noteiktās dienās nesa tirgot jauniznākušās grāmatas. Mums, nodaļā strādājošajiem, tad arī bija iespēja pirmajiem nosmelt krējumu. Taču, gadiem ritot, mainot dzīvesvietas, maz ko no ieguvumiem gribējās paturēt. Vairākums diemžēl aizceļoja uz atkritumu konteineriem.
Jā, jaunās grāmatas no savas pensijas tagad nopirkt nevaram, bet tas nenozīmē, ka dzīvojam bez lasāmvielas. Kur nu! Eksistē taču vēl bibliotēkas, kur grāmatas var lasīt par velti. Tomēr tikt pie tām nav nemaz tik vienkārši, ja runa ir par jaunajām. Par tām notiek gandrīz vai cīņa. Vismaz manā filiālbibliotēkā Kurzeme. Pirmkārt - jāiegaumē, kurā mēneša dienā būs apskatāmas jaunās grāmatas. Svarīgi ir vienam no pirmajiem ierakstīt savu vārdu formulārā. Tad nu mēs, pārsvarā seniori (jaunie tanī laikā ir darbā), jau laikus pošamies uz sporta centru Volvo, kur iemitināta mūsu bibliotēka. Kad situsi 10. stunda, tad - tikai uz priekšu! Reizēm izceļas ķīviņi par pirmtiesībām. Taču ar to vēl par maz - arī otrajā rītā jāierodas vienam no pirmajiem. Bibliotēkas meitenes stingri seko kārtībai. Ir jau savs labums tādai sistēmai: gaidot durvju atvēršanos, var apmainīties domām par izlasīto, saņemt dažu labu padomu un vispār parunāties par dzīvi. Jā, vēl jau bibliotēkā ir arī citas saiešanas, kad mūsu centīgās bibliotekārītes aicina ciemos kādu interesantu personu.
Skaisti un skumji
Bet ar lasīšanu ir tā - reizēm tu, cilvēks, dodies mājas no lasītavas, laimīgi pasitis padusē jaunieguvumus ar skaistiem vākiem un lieliskām anotācijām. Tikai ielasījies saproti, ka atkal tās pašas mūžīgās tēmas: vecās pasaules bagāto ģimeņu neuzticīgie vīri, alkatīgās, greznoties kārās sievas, izlutinātie un neceļos aizgājušie bērni. Tomēr starp daudzajām izlasītajām grāmatām gadās kaut kas vērtīgs, sirdi aizkustinošs un atmiņā paliekošs. Tāds bija viens no pēdējiem sacerējumiem, ko lasīju ar patiesu interesi un vienlaikus ar skumjām un neizpratni. Tā bija Paulas Makleinas grāmata Parīzes sieva - par Ernesta Hemingveja daiļrades sākuma posmu, par viņa un sievas pirmo mīlestību un tās nodevīgo bojāeju. Skaists un skumjš stāsts, kas balstīts uz rakstnieka dzīves patiesajiem notikumiem, kaut gan autore apgalvo - pārējās personas grāmatā ir viņas fantāzijas auglis.
Tagad jau grāmatas var lasīt arī internetā, kam tas ir pieejams. To var darīt arī mūsu bibliotēkā, turklāt bez maksas. Taču mana paaudze dod priekšroku iespieddarbiem. Tāpat kā tajos aizgājušajos laikos, kad transportlīdzekļos gandrīz katram braucējam bija rokās grāmata, avīze vai kāds žurnāls. Neticēsiet, bet es pat valsts eksāmenu noliku, pateicoties vilcienā lasītajam.
Ar korķiem ausīs
Toreiz dzīvoju darbavietas piešķirtajā vasarnīcas istabiņā Mellužos. Līdz Rīgai ceļā bija jāpavada gandrīz stunda. Torīt vilcienā centos vēl kaut ko iezubrīt no iepriekšējā naktī bezcerīgi studētā. Tie, kas zina, piekritīs, ka nav neinteresantāka priekšmeta par PSKP vēsturi. Tā nu es vienu nodaļu izlasīju un - ko domā - izvilku biļeti tieši ar to! Norunāju kā no grāmatas (man ļoti attīstīta redzes atmiņa) un dabūju piecnieku. Valsts eksāmenā! Studiju biedri manī lūkojās ar milzu apbrīnu un cieņu...
Šovasar atkal dzīvoju Mellužos. Nācās vairākkārt mērot ceļu uz Rīgu ar elektrovilcienu. Vēroju savus līdzbraucējus. Iekāpj meitēniņš un tūliņ rakņājas pa savu somu. Domāju - re, biļetīti meklē. Bet nē - izvelk vadu mudžekli un galus iebāž ausīs. Tad ar neko neredzošu skatienu lūkojas tukšumā. Skatos, tādi - ar «korķiem» ausīs - visriņķī. Viņi nealkst pavērot līdzbraucējus vai garām slīdošās ainavas. Grāmatu rokās neredzēju nevienam. Bet mani vakarā gaida Pītera Meila Gads Provansā. Interesants vēstījums par vienas angļu ģimenes piedzīvojumiem Francijas dienvidos. Nav nekā patīkamāka, kā vakarā ieritināties zem segas ar saistošu lasāmvielu rokās. Darīšu to, kamēr acis rādīs.