Cienījamais Rubeņa kungs, aicinot uz interviju aktierus, nekad pat nav pieminējis tādu aktierim svarīgu lietu kā dikcija. Arī teātra kritiķi, izmantojot vārdus «fantastiski», «lieliski», «satriecoši», nekad pat nepiemin aktiera dikciju. Vai Kultūras akadēmijā to nemāca vai nevar iemācīt?
Esmu teātra mīlētāja un cienītāja no jaunības dienām, bet tagad man jāsaka - pietiek. Nav ko veltīgi tērēt pensiju - dzirdu un saprotu tikai atsevišķus vārdus; vai arī ātrrunu kā lasot sporta ziņas. Kāpēc dzirdu un saprotu, ko runā Dumpis (arī latgaliski), Jakovļevs, Skrastiņš un vēl daži? Jaunajiem aktieriem vajadzētu speciāli ieklausīties, kā runā Pēteris Liepiņš - tas ir skaidras, lieliskas dikcijas paraugs. No šodienas jaunajām aktrisēm skatītājiem dzirdamu un saprotamu valodu runā Ilze Ķuzule-Skrastiņa. Arī televīzijas žurnālistiem netiek pieprasīta skaidra un saprotama valoda, katrs novāvuļo kā var - alga nemainās.
Vai aktieriem, tāpat kā citu profesiju pārstāvjiem, nevajadzētu vērtēt darba kvalitāti? Šāda doma nāca prātā pēc pirms dažiem gadiem noskatītās izrādes Rudens Pēterburgā Nacionālajā teātrī. Tas ir Dostojevskis, kur katra frāze liek domāt un saprast, bet es dzirdēju tikai Pugu. Tā ir nelielā Jaunā zāle, bet nesapratu un nesaklausīju nevienu no dāmām; runā - pakausis pret skatītājiem. Viņām jau vienalga - norullēs un ies mājās. Vai skatītājiem nav tiesību prasīt kvalitāti? Latviešu skatītājs ir ar lielu pietāti pret teātri un savu sašutumu izteiks mājās.
Katru gadu pašvaldība Nacionālajā teātrī pērk vienu bezmaksas izrādi politiski represētajiem. Pagājušajā gadā tā bija visnepiemērotākā izrāde veciem cilvēkiem. Darbību uz skatuves daudz, bet teksts nav saklausāms un saprotams pat pirmajās rindās. Tāpēc teātriem godīgi vajadzētu teikt: «Veči, sēdiet mājās, pensijas mazas - netērējieties, jūsu laiks pagājis.»
Reizēm gan jaunās paaudzes pieticība, man šķiet, ir tāpēc, ka viņi neko labāku nav redzējuši.
Neņemiet ļaunā atklātību, cieņā - Aīda Gulbe