Izskaužot nelegālās degvielas tirdzniecību un cītīgi iekasējot akcīzes un pievienotās vērtības nodokļus, Latvija nākamgad savus tēriņus varētu mierīgi nesamazināt. Pat ja ieguvums nebūtu visi simts miljoni latu, kā, pārvēršot naudā aplēsto nelegālās degvielas daļu tirgū, vedina domāt Latvijas Degvielas tirgotāju asociācijas aprēķini, tad tomēr šāds šokējošs skaitlis liek neizpratnē uzdot jautājumu par mūsu robežsargu, muitas, policijas un citu valsts struktūru darba efektivitāti un ieinteresētību šo milzīgo problēmu vispār risināt. Un no tā izriet pulciņš citu nepatīkamu, bet aktuālu jautājumu.
Skaidrs, ka vairākkārtējā cenu atšķirība ir neatvairāms kārdinājums daudziem Latvijas iedzīvotājiem meklēt veidus, kā ievest un pārdot Krievijas degvielu. Pierobežas iedzīvotāji tā var ne tikai pamatīgi samazināt savus tēriņus personiskajām vajadzībām, bet bezdarba apstākļos arī nopelnīt. Taču neba jau viņi būtu spējuši pērnajā patēriņā ieņemt to 30% nišu. To būtu sarežģīti izdarīt, regulāri ceļojot uz mūsu kaimiņzemi ar tukšu lielās automašīnas bāku, bet atgriežoties ar pilnu, lai gan arī tas nenoliedzami tiek darīts.
Redzot samērā vieglās peļņas iespējas, cilvēka radošais gars droši vien ir izdomājis nopietnākus veidus, kā transportēt uz Latviju nelegālu degvielu. Vai mūsu institūcijas ir drošas, ka citām Eiropas valstīm domātā tranzītā vestā degviela tik tiešām sasniedz mūsu zemes robežas? Varbūt cītīgāk jāmeklē piezemētāki un ne tik mobili veidi, piemēram, slēpti cauruļvadi pāri robežai? Un vai tiešām esam droši, ka visas pa dzelzceļu cisternās ievestās vielas tik tiešām atbilst papīros norādītajam?
Vēl jau ir arī visos laikos izmantotā iespēja nelegāli pievienoties neizsīkstošajam naftas produktu cauruļvadam, kam pieaugošo apjomu dēļ notecinātā dīzeļdegviela varētu būt piliens jūrā. Šāds rūpals lielā ķēriena dēļ droši vien turpinās pastāvēt arī ar visiem uzlabojumiem drošības jomā.
Par to domājot, prātā nāk rūgta ironija. Atbildīgās institūcijas, nespējot tikt galā ar nelegālās degvielas problēmu un nevarot panākt Latvijas likumdošanas ievērošanu, visupirms jau uz mūsu austrumu robežas un Latgalē, varētu atmest visam ar roku un bezspēcībā ierosināt Latgali atdot Krievijai. Bet vai tādēļ problēma atkristu pati no sevis?