Kā vērienīgākais nacionālās identitātes pētniecības projekts teātra jomā minama Alvja Hermaņa un Jaunā Rīgas teātra latvietības pētījumu sērija, taču tēma būtiska arī, piemēram, Viestura Meikšāna darbos. Pat uz zināmu koda pārstrukturēšanu pretendē arī pagājušās nedēļas pirmizrāde Nacionālajā teātrī - Ģirta Ēča iestudētais Čīkstošais klusums. Arī Ģertrūdes ielas teātrī Kristas Burānes un Mārtiņa Eihes radošās apvienības Nomadi piedāvātā izrāde - lekcija Kāpēc es mīlu krievus, kuras pamatā Ansela Kaugera monologs Latvis, stāsta nevis par krieviem, bet latviešiem.
Aktuālā izrāde - lekcija
Izrāde veidota laikmetīgajā teātrī aktuālajā lekcijas formā (tieši izrādes - lekcijas žanram pagājušajā rudenī bija veltīts eksperimentālā teātra festivāls Homo Alibi, atklājot šīs izrādes formas iespējamo daudzveidību). Lekcijas žanram piemīt racionalitāte, kas no izrādes veidotājiem prasa konkrēti definēt sava iestudējuma tēmu un iemeslu, kāpēc par to tiek runāts (tam it kā vajadzētu būt pašsaprotamam arī citu žanru izrādēs, bet pieredze rāda, ka visai bieži tā diemžēl nav); šī pati racionalitāte ietekmē arī skatītāju uztveri, liekot teātra piedzīvojumu uztvert nevis kā īslaicīgu patveršanos citā realitātē, bet gan kā intelektuālās, emocionālās bagāžas uzpildes laiku, kas nosaka nepieciešamību pēcāk to individuāli apstrādāt, sagremot, pārradīt. Lekcijas forma nosaka arī cita tipa attiecības starp mākslinieku un skatītāju. Nereti tiek izmantotas interaktīvas metodes, kas skatītājam liek ieņemt aktīvāku lomu izrādes procesā. Šīs īpašības attiecināmas arī uz izrādi Kāpēc es mīlu krievus, turklāt Ģertrūdes ielas teātrī sākta apsveicama prakse - skatītāju un mākslinieku sarunas pēc izrādes, kas lekciju papildina ar sava veida «semināru», ļaujot skatītājiem izrunāt neskaidrības, dalīties izjūtās un saprast - kas tikko redzētais vispār bija (šāds jautājums rodas ne vienam vien pie tradicionālām teātra formām radušam skatītājam, noskatoties gan Kāpēc es mīlu krievus, gan jaunāko Nomadi projektu Sāra Keina, kas tapis, iedvesmojoties no 28 gadu vecumā pašnāvību izdarījušās angļu dramaturģes dzīves un izteikti vardarbīgās daiļrades). Šis šķietami vienkāršais piedāvājums paver jaunu logu Latvijas teātru, skatītāju un kritikas attiecību laukā. Pēdējā laikā līdzīgi darbojas arī institucionālie teātri, dažādās formās, pārsvarā studentu auditorijai, piedāvājot diskusiju platformas, taču - pirms pirmizrādes, nevis pēc katras (!) izrādes. Ar pretrakstu (portālā Delfi) Ditas Eglītes recenzijai par izrādi Kāpēc es mīlu krievus Krista Burāne radīja arī precedentu praktiķu un teorētiķu auglīgām attiecībām, kurās varētu dominēt abpusēji vērtīgs dialogs, nevis atzīmju likšana no vienas puses vai bailes dzirdēt atgriezenisko reakciju no otras. Diemžēl Dita Eglīte Kristai Burānei neatbildēja.
Lektora A. Borta divas sejas
Lai arī iestudējums mudina skatītājus spriest un analizēt pašiem, tomēr izrādē vērojama formas un satura disonanse, ko varētu izraisīt dramaturga radītā tēla psiholoģisms. Ansela Kaugera sacerētais monologs ir ironisks, ar trāpīgiem piemēriem no dzīves tajā tiek apcerētas tādas latviešu īpašības kā sēru un trūkuma heroizācija, tieksme iedzert, neiecietība, radikāls nacionālisms, paštaisnums, tomēr tajā jūtamas arī eksistenciālas skumjas - lugas varonis gan ņirgājas par šīm parādībām, taču viņa paša personība ir izveidojusies tiešā to ietekmē, un monologa finālā iezīmējas šāda nacionālā koda radīta bezspēcība un bezizeja, kurā neatliek nekas cits kā vien «iepiļīt». Lugas varonis iestudējumā tapis par «profesionālu latvieti, tautas psihologu» lektoru A. Bortu («aborta» izvēle varoņa vārdam ļauj to traktēt kā vēl vienu akcentu, kas norāda uz nacionālā rakstura apdraudējumu «nepiedzimt» un turpināties veselīgā pašapziņā). Šajā lomā dublējas aktieri Ģirts Rāviņš un Lauma Balode, katrā no gadījumiem pieņemot citu priekšvārdu, kas slēpjas aiz iniciāļa «A.». Rāviņš A. Bortu rāda vairāk reālistiskā manierē, kamēr Laumas Balodes spēlē dominē izkāpinājums, groteska, kas vēl paspilgtināta ar visai ekscentrisku ārējo izskatu (piemēram, vilnas zeķēm augstpapēžu iešļūcenēs un uzkrītošu grimu).
Kur ņemt uzticēšanos
Lekcijas žanrs lielā mērā balstās uz spēlēšanu ar atklātām kārtīm, un aktiera psiholoģiska iemiesošanās tēlā ar to ir zināmā pretrunā. Savukārt Kāpēc es mīlu krievus no skatītāja prasa noticēt, ka priekšā esošā persona ir reāla un tieši tā, par ko uzdodas. A. Borts izrādes sākumā it kā taisnojas, kāpēc šeit ieradies un lasīs lekciju, tādējādi piesakot neatsvešinātas spēles noteikumus. Lai kā gribētos noticēt A. Bortam, tomēr ir grūti atrast motīvus, kāpēc reālam cilvēkam vajadzētu doties publiskos pārbraucienos pa dažādām savas dzīves situācijām, tostarp intīmām tēmām, kuras viņa paša uzsvērtās latviešu mentalitātes pazīmes - kauna - dēļ nešķiet tādas, ko no laba prāta gribētos atklāt pretim sēdošajiem skatītājiem. A. Borta lekcijas saturs un struktūra drīzāk atgādina krogus sarunu, kurā nepieciešama uzticēšanās no abām pusēm. Taču lekcijā skatītājam nav nekāda iemesla A. Bortu uztvert kā savu draugu, tāpat kā viņam - skatītājus par savām uzticības personām.
Ansela Kaugera lugas izskaņa ir rezignēta, savukārt izrādē likti vairāk sapurinoši akcenti, cerība uz spēju mainīties. Vakarā, kad izrādi skatos ar Laumu Balodi A. Borta lomā, publika seko aicinājumam celties kājās un skandēt: «Man tas ir apnicis!» (Pēc izrādes režisors Mārtiņš Eihe atklās, ka šī bijusi pirmā reize.) No kājās stāvošo skatītāju rindām gan atskan jautājums, kas tieši būtu jāsaprot ar «to», taču aktrise/varone atbildi nesniedz, un rodas iespaids, ka patiesībā viņai tas arī nav skaidrs. Izrādes vēstījums arī nerada vēlmi kolektīvi doties pie Brīvības pieminekļa, kā aicina A. Borts. Šajā aspektā izrāde operē ar tāda paša stila saukļiem, par kuriem smejas.
Izrādes uztveri ietekmē katra skatītāja attieksme pret latvietības jautājumu. Ja tas šķiet neaizskarams un svēts, par ko drīkst runāt tikai apliecinošā intonācijā, tad Kāpēc es mīlu krievus var uztvert kā zaimojošu provokāciju. Ja attieksme ir piezemētāka un ne tik jūtīga, izrāde piedāvā iespēju izsmieties pašiem par sevi un vienlaikus motivē pārdomām. Piemēram, kāpēc mums ir pieņemams vēstījums «Trīs lietas man zāļu skapītī stāv: asaras, dziesmas un alus», bet nepatīkami, ja saka, ka esam sērotāji, dziedam pārsvarā tikai piedziedājumus un dzeram. Būtībā Kaugera luga ir tā paša zāļu skapīša apskats, tikai citā intonācijā. Un skapīša revīzija paliek katra paša ziņā. Kā pēcizrādes sarunā teica Mārtiņš Eihe - galvenais ir mīlēt pašam sevi. Tad krievu mīlēšana vai nīšana nebūs tik aktuāls jautājums.