Lielai daļai Latvijas vēlētāju iestājusies tāda kā labi padarīta darba sajūta. Bet velti. Jo, ja mēs nākamos četrus gadus tikai gaidīsim savu kārtējo «uznācienu», tad viss paliks pa vecam: viņi, valstsvīri, būs tur, bet mēs - te un neizbēgami neapmierināti. Tā tam nevajadzētu būt, jo mums ir jāpiedalās arī šajos trīsarpus vai četros gados starp vēlēšanām un jāpierāda, ka valsts - tie esam mēs, nevis viņi.
Problēma ir cilvēku iedomā, ka valsts ir veidojums «kaut kur tur». Bet valsts nenozīmē neko citu, kā cilvēkus, kas dzīvo samērā vienkopus kādā vietā, un viņiem ir kopīga dzīve. Man ir privāta māja, bet iela tās priekšā ir publiska. Bērniem skola, peldbaseins, kaut kur blakus ir pansionāts utt. Tie esam mēs paši, un to nevar vienkārši deleģēt uz četriem gadiem kādiem kungiem un kundzēm un uzskatīt, ka darbs ir darīts. Un tam, lai mūsu kopējās lietas ietekmētu arī starplaikā, ir tas, ko latvieši uzskata par NLO. Proti, NVO - nevalstiskās organizācijas, kas vairākumam diemžēl ir kaut kas fantastisks un eksotisks - kā no Marsa.
Pēcpadomju Latvija NVO diemžēl nav bijusi tā labākā augsne. Bet to var mainīt. Mēs varam saiet kopā, definēt savu mērķi, tā arī šo savu interešu grupu nosaukt un piereģistrēt kā juridisku personu. Jāpiereģistrē gan ir noteikti, jo - kas mēs tādā gadījumā esam? Mēs esam lobiji! Tomēr ne savtīgi lobiji, kā, piemēram, Latvenergo, kam nerūp, lai tiktu attīstīti alternatīvi enerģijas avoti. Ne tādi lobiji mēs esam, kas ir pret attīstību un cilvēku interesēm, bet par mums - par mums pašiem.
Problēma šai ziņā ir tāda, ka latvietim ir iepotēts: viņš ir viensētnieks. Nē, īstenībā latvietis bija cilts cilvēks, kam bija savs virsaitis un kas ar saviem kaimiņiem nemitīgi karoja par savām interesēm. Tas sekmīgi ir aizmirsts, vietā nākot ticībai par viensētu. Tas nozīmē, ka es tupu mājās klubkrēslā un ierakstu savu viedokli anonīmā interneta komentārā. Vai - labākajā gadījumā - paņurdu krogā.
Citi, kam ir dzirksts darboties, domā: ak, es dibināšu kultūras centru! Un ir kultūras centrs šeit un tur, tikai neko daudz cilvēku tur nav un tas nenes augļus. Centru veidotāji ir, bet reti kurš grib iet tur kaut ko darīt. Ir pēdējais laiks to pārvarēt un saprast, ka darīt vajag kopā. Vajag arī vienkārši burzīties, nevis tikai dzīvot mājās ar savu ģimeni un domāt tikai par savām lietām un saviem kredītiem, svarīgāk ir runāties un saprast, kā un kur tava rūpe saskan ar to citu, un radīt kopīgus viedokļus. Tu vari būt dzīvnieku draugs - nevis vienkārši barot baložus, bet veicināt patversmes būvēšanu Juglā. Traucē korupcija? Veido korupcijas novērošanas grupu, kas fiksē gadījumus no pieredzes mājaslapā.
Vai arī tev ir apnikuši sastrēgumi Rīgā? Mazajās ielās tie veidojas tāpēc, ka pa galveno ielu brauc pārliecināti viensētnieki. To varētu novērst ar nedaudz baltās krāsas un attiecīgu ielas marķējumu, bet kungi domē to nedarīs, jo viņiem tas ir vienalga, un tu viens pats to arī nevari. Tu vari sevi lobēt tikai tad, ja esi grupā un oficiāli. Tāpēc satikšanās un sadarbības kultūra krogā, draudzes namā, pašvaldības zālē vai privātmājas dzīvojamajā istabā ir veicināma tūdaļ un nekavējoties.