Patiesi demokrātisks
Pērn Berlīnes kinofestivāla laikā tajā rādītās filmas noskatījās 270 000 (!) skatītāju - «parastie» cilvēki, berlīnieši, kuriem nav tieša sakara ar kinovidi un iemesla būt Berlīnes akreditēto viesu vidū. Kaut stāsts par festivālu būtu jāsāk ar svarīgākās - konkursa - programmas izvērtējumu un slavenu uzvārdu uzskaitījumu, sākšu tieši ar šiem teju 300 000 biļešu, kas pierāda - Berlīnes festivāls ir kļuvis par patiesi demokrātisku un vērienīgu kultūrdzīves notikumu, kas ir ārkārtīgi būtisks pašas pilsētas dzīvē. Ja, teiksim, jūs izdomāsiet maijā doties uz Franciju, Kannām, ar domu pieķert klāt arī kādu no Kannu festivāla filmām - plāns izgāzīsies. Bez akreditācijas un profesionālās piesaistes pie Kannu festivāla «labumiem» un programmas netikt. Mazāk snobiska pieeja ir Venēcijas festivālam, trešajam no pasaules lielo festivālu vaļiem, - tas tomēr pārdod biļetes arī uz filmu seansiem. Taču šo pārliecību, ka kinofestivālam jābūt ne tikai «profesionālam burziņam», filmu sacensībai un filmu tirgum, bet arī milzīgam kultūras notikumam, kas pakļauj pilsētu savam ritmam, līdz konsekvencei ir pilnveidojis tieši Berlīnes festivāls. Turklāt tas noticis pēdējos gados - šī festivāla atraktīvā saimnieka direktora Dītera Koslika vadībā. Apsveicami, ka šo iespēju - novērtēt, kas notiek pasaules kino, par kuru nekādi nevar spriest, sekojot tikai komerciālo kinoteātru piedāvājumam, turklāt Rīgā, - sāk izmantot arvien plašāk. Teiksim, pērn par saviem iespaidiem Berlīnes festivālā sajūsmināti stāstīja kāds students, kurš bija devies līdzi mammai šopinga braucienā, kamēr mamma bauda veikalu priekus, dēls - Berlīnes festivāla filmas…
No Černobiļas līdz Volstrītai
Tomēr, lai kāds būtu mūsu prieks par divām latviešu filmām - Kaspara Gobas homo@lv un Daces Rīdūzes Zīļuks - Berlīnes festivāla oficiālajā skatē, pasaules preses uzmanība pamatā būs pievērsta festivāla pamatu pamatam - konkursa programmai. To šogad vērtēs žūrija aktrises un režisores Izabellas Rosellīni vadībā. Jāpiemin, ka Rosellīni ir ļoti intriģējoša personība - XX gs. kinoleģendu - Holivudas zvaigznes Ingridas Bergmanes un itāļu kinorežisora Roberto Rosellīni meita -, kura pati ir filmējusies radikālajās, izaicinošajās Deivida Linča un kanādiešu režisora Gaja Medina filmās (viņš arī ir viens no Berlīnes žūrijas locekļiem), pati arī veidojusi avangardiskas īsfilmas… par kukaiņu dzīvi rādīšanai mobilajos telefonos. Šī garā atkāpe ilustrē Izabellas Rosellīni potenciālo atvērtību dažādiem kino formas meklējumiem. Tradicionāli pret tiem Berlīnes festivāla konkursa programmas sastādītāji ir ļoti atturīgi, acīmredzot uzskatīdami, ka festivālā ir tik daudz paralēlo programmu, ka galvenajai skatei jāpieturas pie konservatīvām vērtībām, arī politiskām un sociālām aktualitātēm. Starp citu, politisku aktualitāti festivāls šogad jau ir paspējis iegūt - viens no žūrijas locekļiem irāņu režisors Džafars Panahi (savulaik viņš ir bijis arī Rīgā kā Arsenāla viesis) atrodas apcietinājumā savu politisko uzskatu dēļ un Berlīnē, protams, nebūs. Tomēr viņa vārds ir žūrijas locekļu sarakstā - kā apzināts atbalsts varas represētajam režisoram.
Klasiķi ķeras pie 3D
Šā gada Berlīnes festivāla konkursa potenciāls pagaidām ir grūti novērtējams - tajā ir maz filmu, kuru autoru, režisoru, uzvārdi būtu ierakstāmi zvaigžņu kategorijā un strādātu kā filmas mārketinga instruments - kaut vai profesionāļu vidē. Izņēmums ir Reifs Fainss, britu aktieris, kuru pazīst katrs filmu par Hariju Poteru skatītājs. Fainss ir debitējis režijā ar filmu Coriolanus - Šekspīra lugas mūsdienīgu versiju. Konkursā iekļauta arī krievu scenārista un režisora Aleksandra Mindadzes filma Sestdien/V subbotu, tās darbība notiek 1986. gada 26. aprīlī - dienā, kad eksplodēja Černobiļas atomreaktors. Pieteikums sola nevis «katastrofu filmu», bet gan stāstu par «ballīti mēra laikā» un kāda jauna mūziķa mēģinājumiem izbēgt no sava likteņa. Ekstrēma situācija ir arī amerikāņu filmas Robeža/ Margin Call (režisors Dž. S. Šandors) sižeta pamatā, filmas darbība risinās 2008. gadā Volstrītā finanšu krīzes laikā. Šī filma tad arī «sagādās» šā gada Berlīnes festivālam pārliecinošāko Holivudas zvaigžņu porciju - aktierus Kevinu Speisiju un Demiju Mūru.
Konkursā startē arī pilnmetrāžas animācijas filma - tas Berlīnes festivāla praksē ir liels retums. Nakts pasakas/ Tales Of The Night veidojis franču režisors Mišels Oselots, kurš savulaik sadarbojies ar latviešu studiju Rija (Kirikū un burve).
Vērts akcentēt divu pasaulslavenu vācu režisoru pievēršanos trīsdimensiju tehnoloģijām. Vācu režijas klasiķis Verners Hercogs Berlīnes konkursā piedāvā filmu Aizmirsto sapņu ala/Cave Of Forgotten Dreams -dokumentālu filmu par, iespējams, senākajiem alu zīmējumiem, kas tika atklāti Francijā 90. gadu sākumā. Interesants ir fakts, ka filmā izmantota 3D tehnoloģija, kas līdz šim pamatā ir asociējusies ar Holivudas komercprodukciju, nevis Eiropas režisoru veidotām filmām. Vēl intriģējošāks ir vācu režijas slavenības Vima Vendersa piedāvājums, savu 3D filmu viņš ir veltījis 2009. gadā mūžībā aizgājušajai vācu dejas teātra leģendai Pīna Baušai. Filma Pīna tiks demonstrēta ārpuskonkursa programmā.
Šovakar Berlīnes festivāls tiek atklāts ar amerikāņu autoru režisoru Ītena un Džoela Koenu filmu Īstenā drošsirdība - 10 Oskariem nominētu vesternu; tas izvērtīsies arī par šo izcilo amerikāņu autoru godināšanas rituālu. Filma startē ārpuskonkursa programmā, Rīgas kinoteātros tā būs skatāma no nākamās piektdienas.