Nesen vācu žurnālā der Spiegel publicētais raksts par to, kā Latvija pamazām pārtop par nodokļu paradīzi, ir jau kārtējais pirksta kratījiens no ārpuses mūsu izvēlētās nodokļu politikas virzienā.
Latvijas banku un finanšu sektors arī iepriekš nav bijis nekāds caurspīdīgais, taču ar iestāšanos eirozonā kā lietussargs virs Latvijas iespējamiem riskiem tiks uzstādīts Eiropas stabilitātes mehānisms, kurā Vācijas nodokļu maksātāji piedalās ar 190 miljardiem eiro, tā garantējot gandrīz vai 30% no kopējā mehānisma budžeta.
Raugoties no šādas perspektīvas, vācu žurnālista sašutums ir lielā mērā saprotams. Latvijā ir uz pusi zemāks uzņēmumu ienākumu nodoklis nekā Vācijā, relatīvi vaļīgajai banku uzraudzībai pievienojas minimāli nodokļi holdinga kompāniju finansiālajām operācijām, un, it kā ar to vēl nebūtu gana, plānotie grozījumi Komerclikumā padarīs par tikpat kā neiespējamu noteikt investīciju izcelsmes valsti.
Latvija stabili iet tāda kā baltā ofšora virzienā, par to liecina arī vairāku globāla mēroga nodokļu optimizācijas kompāniju uzmanība, kuras savās mājas lapās piedāvā veselu priekšrocību sarakstu, un tā pārskatīšana dažam varētu likt saskriet siekalām mutē, līdzīgi kā gardēdim pētot izsmalcināta restorāna ēdienkarti.
Tomēr stāstam ir arī cita - vietējā perspektīva. Ja paraugāmies apkārt, ātri top skaidrs, ka nekāds industriālais izrāviens mums pagaidām nav izdevies. Gaidāmās nedienas ar elektrības un gāzes tirgus liberalizāciju, zemais tehniskās izglītības līmenis un neattīstītā infrastruktūra arī tuvākajā nākotnē šajā sakarā neko spožu nesola, OIK sadaļas paredzētais ģeometriski progresīvais pieaugums izrāvienam varētu laupīt pat pēdējo garu. Šķiet, tā būs tīrākā veiksme, ja vēl izdosies saglabāt pastāvošo. Nu, ir vēl pakalpojumu sfēra ar perspektīvo tranzītbiznesu tajā skaitā, eksportprece koks, mūsu dzeltenbrūnais zelts, tomēr arī tie Latvijas ekonomikai pagaidām nav spējuši sniegt izšķirošo uzrāvienu.
Palūkojoties apkārt, sevi redzam vistiešākajā konkurencē ar Eiropas masīvajām ražotājvalstīm, taču mēs redzam arī veselu rindu pusbankrotējušu vai uzticību zaudējušu bijušo nodokļu paradīžu, vietējo banku ar senu pieredzi necaurspīdīgos darījumos. Un tomēr šāds slidens ceļš liekas dažam labam tīri pievilcīgs.
Jā, nu egoistisks risinājums, rietumu vērtības un eirozonas stabilitāte šeit noteikti paliek otrajā plānā. Un, ja nu atkal uzpūšas, ko tad? Tiesa, arī zināms risks pastāv. Ar bankām viss vienmēr ir droši un vislabākajā kārtībā, līdz brīdim, kad pavisam negaidīti kāda ņem un bankrotē. Pārtapšana no ES paraugzēna par nodokļu politikas pašpuiku ir notikusi kaut kā nemanāmi, pamazām un bez īpašas sabiedriskās diskusijas. Uz svaru kausiem uzlikti ir augsti principi un viegli riskants, bet reāls piķis. Kuru pusi izvēlētos jūs?