Krīze beigusies, krīze turpinās
1. Finanšu ministrs pagājušajā nedēļā gan pauda cerību, ka valdības rīcībā būs vairāk naudas dažādiem svētīgiem nolūkiem, ja «ekonomika Eiropā stabilizēsies». Ņemot vērā, ka nekas stabilizēties negrasās - pagājušajā nedēļā Eiropas prese mazohistiski apsprieda, vai pēc Kipras nākamā būs Slovēnija -, piesardzīgajam Vilka kungam, visticamāk, nāksies piedraudēt ar demisiju. Vai tas laikā, kad partijas sāk gatavoties Saeimas vēlēšanām, nostrādās, jau ir cits jautājums... Jebkurā gadījumā valdībai jāsāk gatavoties ļoti sarežģītam vingrojumam - pēc tam kad mēnešiem ilgi sabiedrībai atgādināts, cik samērā veiksmīgi esam pārvarējuši krīzi, nu būs ļaudis jāpārliecina, ka šis veiksmes stāsts nenozīmē lieku naudu (sk. premjera skepsi pagājušajā nedēļā par iespēju šoruden sākt mazo pensiju indeksāciju). Viens no veidiem varētu būt cilvēkiem saprotamā valodā un regulāri informēt par budžeta ieņēmumu daļas izpildi. Ja Dombrovskis publiski pauž, ka prognoze izpildīta tikai par 101% (pirmais ceturksnis), viņa teiktais lielai daļai neko neizsaka. Ja viņš teiktu, ka šis 1% ir X miljoni, iespējams, kopsakarība starp iespējām un prasībām kļūtu skaidrāka.
Spēja sabiedrībai jēdzīgi izskaidrot valsts budžeta situāciju ir jo svarīgi tāpēc, ka uz tiem dažiem desmitiem miljonu latu, kas it kā 2014. gadā būtu papildu dalāmais pīrādziņš, pretendē arī valsts izsniegtās garantijas pārdesmit miljonu apmērā Liepājas metalurgam, no kurām LR nevar atkratīties, pat ja citas atbalsta formas uzņēmumam liegs. Mierinājums, ka garantijām pretī ir ķīla, ir visai vājš, ja ņem vērā, ka šādas ķīlas (iekārtas) par adekvātu cenu nevar realizēt strauji.
Prasmīgāku komunikāciju valdībai varētu novēlēt arī pasažieru vilcienu iepirkuma sāgā, kas pagājušajā nedēļā noslēdzās ar patiesībā jau nojausto - nekādas sadarbības ar spāņu CAF nebūs. Te jānošķir divi aspekti. Neapšaubāmi jānoskaidro tie gudrinieki, kas savulaik putru ievārīja, samudžinot papīros rakstītā dažādās versijas. No otras puses - pats fakts, ka projekts sākotnēji iecerētajā formā nenotiks, nav nekas dramatisks. Var minēt daudzus lielus iepirkumus vai infrastruktūras projektus citās Rietumu valstīs, kas stumdīti, bīdīti gadiem ilgi, tomēr noslēgušies, tā arī īsti nesākušies. Citiem vārdiem sakot, ja vien pieļautās kļūdas noskaidrotas, iepirkuma izgāšanās nav jāuztver kā trekns un neglīts punkts. Nelaime gan tā, ka ar konkrētiem piemēriem mierīgi un godīgi situāciju diez vai kāds izstāstīs - Latvijā pierasts, ka «runājošās galvas» ir tikai premjers, konkrētās jomas ministrs un vēl viena divas pārbiedētas amatpersonas. Citās valstīs šādus skaidrojumus, kas nav oficiālās etiķetes un runas stila ierobežoti, sniedz attiecīgo amatpersonu padomnieki, ar partiju saistītu (tas nav nekas slikts, ja vien netiek slēpts) domātuvju eksperti.
Liekulības paraugstunda
2. Kamēr mūsu amatpersonas turpina pierādīt visai progresīvajai cilvēcei, ka Latvijas bankas pat virsū neskatās no Kipras aizbēgušajai «krievu naudai», pati progresīvā cilvēce aktīvi nodarbojas ar šīs naudas piesaisti. International Herald Tribune pagājušajā nedēļā publicēja plašu materiālu, piemēram, par Maltas un Luksemburgas pūliņiem šajā lauciņā, savukārt BBC (atsaucoties uz Austrijas presi) veltīja apjomīgu apceri Austrijas centieniem novilcināt aktīvāku informācijas par banku klientiem apmaiņu starp valstīm, kas nevajadzīgi satrauktu Vīnes baņķieru noslēpumainos klientus.
Mūsu Rietumu partneru prakse pašiem darīt to, ko mums viņi atzīst par bīstamu, neglītu utt., gan nenozīmē, ka Latvijai jāaizraujas ar spekulatīvās naudas apkalpošanu. Runa ir tieši par šo praksi - tas piedzīvots gan attiecībā uz pilsonības, minoritāšu tiesību, gan vides aizsardzības, gan valsts atbalsta ekonomikai jautājumiem. Mēs arvien esam bijuši ļoti pieklājīgi šādās situācijās - nenāktu par ļaunu, ja Latvijas amatpersonas būtu labi apgādātas ar šādiem dubultās morāles piemēriem, kurus arī nekautrētos likt galdā.
Nemānīsim sevi
3. Lai gan gaidāmo pašvaldību vēlēšanu kontekstā uzmanības centrā pašsaprotami ir partijas un to kandidāti, neaizmirsīsim, ka nesen dibinātais Nepilsoņu kongress gatavojas tajā pašā laikā - 1. jūnijā - rīkot Nepārstāvēto parlamenta vēlēšanas. Neatkarīgi no tā, kā šiem aktīvistiem veiksies, ir skaidrs, ka šīs aktivitātes vairos spriedzi. Un tas kārtējo reizi izvirza jautājumu par sašķeltību sabiedrībā, vai te var ko mainīt utt. Līdz šim oficiālais uzstādījums ir bijis, ka integrācija tā, kā to saprot pamatnācija, ir iespējama - vajadzīgs tikai laiks, resursi, «politiskā griba» utt. Pieļāvums, ka būtiski atšķirīgi viedokļi par vēsturi, pilsonību, valodas regulējumu pastāv un pastāvēs, tiek uztverts kā kapitulācija, kas nepiestāv mūsdienīgai valstij.
Tomēr alternatīvas un vēsturiski precedenti tam ir. Pagājušā gadsimta 60.-80. gados vācu luterāņi saskārās ar dilemmu. No vienas puses, viņu kristīgā pārliecība mudināja izvirzīt mērķi par «dzīvošanu mierā un brāļu mīlestībā» - lai gan nācija sašķelta divās valstīs, tomēr tā ir viena nācija, viena baznīca utt. No otras puses, bija skaidrs, ka VDR un VFR ir un būs kaut kas principiāli atšķirīgs - arī reliģiskās dzīves regulējumā. No šodienas viedokļa grūti, protams, ielīst vāciešu ādā, tomēr nav šaubu, ka minētā pretruna bija ļoti sāpīga un nebūt ne abstrakta. Ilgstošās diskusijās abas luterāņu baznīcas vienojās par konceptu: miers var nozīmēt ne tikai vienprātību, bet arī neplūkšanos, līdzās pastāvēšanu, saglabājot būtiskas atšķirības. Varbūt arī Latvijā ir pienācis laiks atzīt, ka pārskatāmā nākotnē nebūs tikai viena izpratne un miers nozīmē nemēģināt pārliecināt par savu taisnību?
Laimes zemi meklējot
4. Latvijā laiku pa laikam gadās no pareiziem faktu konstatējumiem izdarīt dīvainus secinājumus... Pilnīgi pareizi, ka iekšējais patēriņš tuvākajos gados saglabāsies lēnīgs, attiecīgi ekonomikas dzinējspēks būs eksports. Pilnīgi pareizi, ka attiecīgi eksporta veicināšanai ir jāpievērš pastiprināta uzmanība. Tālākais jau ir mazliet savādi... Pagājušajā nedēļā publiskā telpa trīsuļoja priecīgās gaidās: ar mūsu premjeru beidzot piekritis tikties pats Krievijas premjers! Ak, Krievzemes milzu tirgus un bagātība - varbūt mums arī kāds gabaliņš atkritīs! Tajā pašā laikā Krievijas Centrālās bankas vadība publiski pauda bažas (piemēram, Vedomosti, 03.04.) par situāciju Krievijas ekonomikā (gads sācies ar nepatīkamu pārsteigumu) - investīciju apjomi nepietiekami, rūpniecība stagnē utt. Vēl pagājušajā nedēļā paguvām krist ap kaklu Turcijas prezidentam - Turcija esot tik izcila ekonomika, ka apsolīt pilnīgu atbalstu Turcijas uzņemšanai Eiropas Savienībā - par spīti nebeidzamiem cilvēktiesību pārkāpumiem Turcijā - ir niecīga cena.
Mēs konsekventi turpinām sirgt ar kaiti iztēloties, ka pasaules ekonomikā ir kaut kādi īpaši veiksminieki, kas turklāt tādi arī būs mūžīgi mūžos. Šādas taktikas mīnuss ir arī tas, ka uz vienu kārtējo iekāroto līgavu salaižas arī citi gudrinieki - pagājušajā nedēļā bija mazliet komiski redzēt, ka Turcijas prezidents Rīgā iejūtīgi uzklausa mūsu piedāvājumu izmantot preču pārvadāšanai konteinervilcienu Zubr, savukārt Turcijas satiksmes ministrs Viļņā tikpat iejūtīgi klausījās leišu aicinājumos labāk izmantot konteinervilcienu Vikings...
Mēs konsekventi turpinām ignorēt ekonomikas cikliskumu, kas nozīmē, ka šodien apjūsmotais ekonomikas tīģeris pēc kāda laika saplok vai vismaz izrādās pārāk neprognozējams. Ja pāršķirsta piecus gadus vecu presi, redzam, ka savulaik ASV un Eiropai tika prognozēts drošs noriets Ķīnas, Indijas, Brazīlijas, Dienvidāfrikas utt. priekšā. Neieslīgstot analīzē, var pilnīgi droši teikt, ka visu minēto un citu tīģeru gadījumā ceļš uz zvaigznēm izrādījies ērkšķaināks. Tā vietā, lai meklētu kārtējo zvaigzni, Latvijai vairāk jādomā par to, kā vairāk naudas izspiest no mūsu tradicionālajiem tirgiem - piedāvājot ko jaunu, ar lielāku pievienoto vērtību utt.