Bez ietekmes tas nepaliks. Tās būtu nepamatotas cerības. Mēs esam ne tikai uz eksportu orientēta valsts, mēs esam eksporta atkarīga valsts. Turklāt mūsu eksports nav galaprodukts. Ja salīdzinām ar to, kas notika pirmajā krīzes vilnī, tad jāatceras, ka vēl nemaz nebija tik liels kritums ES valstu tirgos, kad Latvijā jau to izjuta ļoti traģiski. Eiropiešiem pasūtījumi Latvijas uzņēmumiem ir kaut kas sīks un nenozīmīgs - ja trūkst naudas, tos samazina vispirms. Neredzu nekāda pamata, lai 2008. gada vēsture neatkārtotos arī šodien. Neredzu nekādu atšķirību situācijā. Būvniecība, kas ir pirmā bezdelīga tautsaimniecības attīstībai, pašlaik attīstās uz struktūrfondu līdzekļiem. Dzirdam pozitīvas atsauksmes, ka Latvija ir to valstu starpā, kur struktūrfondus izmantos ekonomikas stimulēšanai. Bet struktūrfondus var izmantot tikai tad, ja tajos ir nauda, ja ES dalībvalstis fondus ir apmaksājušas. Lielās aizņemšanās iespējas globāli ir izsīkušas, tāpēc ka lielie aizdevēji ir pateikuši - pietiks. Ja ES valstīs sākas lielie taupības pasākumi - un tie neizbēgami sāksies -, mūsu galvenajos eksporta tirgos pasūtījumi diemžēl kritīsies, jo kritīsies pirktspēja. Tas nevar neskart Latviju, tas noteikti skars Latviju.
Ar lielu optimismu ir sagaidīti otrā ceturkšņa rezultāti, kurā Latvijas IKP ir pieaudzis. Kā jūs tos vērtējat?
Tas ir skaitļos. Skaitļi ir labi, un ļoti labi, ka tādi skaitļi mums ir. Tas, protams, uzmundrina. Šie skaitļi ir auguši uz eksporta pasūtījuma rēķina. Tas, kas būs nākotnē, ir atkarīgs no tā, vai būs šie pasūtījumi. Ja šos rādītājus paanalizē dziļāk, tie tomēr neliecina par lielu ekonomikas spēku. Šie rādītāji ir labi, ja salīdzina ar briesmīgo lejupslīdi. Bet īstā tautsaimniecības bāze vēl ir jābūvē. Es neesmu vienīgā, kas to atzīst. To atzīst arī bankas. Ne velti nav kreditēšanas projektu, jo nav jau pašu projektu - ir sīki uzņēmumi, kas dzīvo uz nedrošu ārējo pasūtījumu bāzes.
Vismaz pēdējos divus ar pusi gadus ir īstenota viena budžeta un fiskālā politika, bet tagad arī aizdevuma programma tuvojas beigām. Vai Latvijai ir jāmaina līdzšinējā finanšu un budžeta politika?
Vārdos tas, ko mēs esam darījuši, šķiet pareizi un izskatās labi. Tas arī bija nepieciešams, jo spēja tikt galā ar savām finansēm ir svarīgs rādītājs, kas liecina mums par labu. Tomēr citu valstu analītiķi neizbēgami novērtē arī tās negatīvās sekas uz ekonomiku, ko izraisa patēriņa samazināšanās, jo patēriņš dzen ekonomiku. Šobrīd Grieķijā jau runā par Māršala plāna nepieciešamību, lai novērstu taupības pasākumu radīto kaitējumu ekonomikai.
Piedodiet, bet nav korekti salīdzināt Latvijas un Grieķijas situāciju - valsts finansiālā situācija mums ir nesalīdzināmi labāka, bet iedzīvotāju labklājības stāvoklis nesalīdzināmi sliktāks, vai ne?
Tur jau tā lieta, ka mums ekonomiskā un sociālā situācija ir daudz sliktāka nekā Grieķijā. Ja Grieķijā runā par Māršala plānu, kas nepieciešams ekonomikas zaudējumu kompensācijai no taupības režīma, tad Latvijā tas būtu jādara divkārt vairāk. Savukārt Latvijā nekādi nopietni ekonomikas stimulācijas pasākumi vispār nav veikti. Ja jūs man prasāt, vai mums ir jāmaina politika, tad es varu atbildēt, ka mums tā ir noteikti jāmaina. Mums ir jāmaina politika tādā veidā, ka ir jāstimulē ekonomika.
Vai ir iespējams nomainīt ASV dolāru kā pasaules valūtu?
Jautājums - uz ko? Nav jau uz ko. Taču svarīgi, ka šodien lielākie aizdevēji meklē alternatīvu. Lielākie aizdevēji ir Ķīna un Japāna. Tā ziņa gan ātri apklusa, bet pirms pāris dienām Ķīna un Japāna pateica, ka dolāram, ja tas vēlas palikt pasaules valūta, ir jābūt starptautiskai uzraudzībai. Jo ASV politiķi nespēj nodrošināt investoru ieguldījumu drošību. Ja Ķīna ir ieguldījusi ASV vērtspapīros un tie zaudē vērtību dažās dienās, tad tas nevienu investoru neapmierina.
Ko nozīmē starptautiska uzraudzība pār dolāru? Starptautiska uzraudzība pār Federālo rezervju sistēmu, ko veido privātas bankas?
Jā. Tikai tādēļ, ka dolāram ir globālās rezerves valūtas statuss. Neskatoties uz to, ka Federālā rezervju sistēma ir privāta, tā tomēr veic valstisku funkciju. Lielākie aizdevēji - Japāna varbūt klusāk, bet Ķīna skaļāk - ir pateikušas, ka tā brīvā aizdošana, kāda ir bijusi līdz šim, vairs nevar notikt. Tā ir ļoti svarīga ziņa. Un otra svarīgā ziņa ir tā, ka Ķīna jau šodien meklē alternatīvas savu rezervju ieguldīšanai. Ķīnas iedzīvotāji iegulda zeltā, Ķīnas valdība pagaidām vēl atturas. Varbūt, ka tas būs eiro, bet skaidrs ir viens, ka Ķīna vēlas atbrīvoties no dolāra. Tas dolāra kā pasaules valūtas situāciju tikai pasliktina. Ķīna centīsies tikt no dolāra vaļā, cik vien tas ir iespējams. Tā ir taisnība, ka ASV ir lielākās un stabilākās ekonomikas valsts un ka dolāru ir ļoti grūti aizstāt - it sevišķi Ķīnas vajadzībām. Jo nevienas citas valūtas nav tik daudz, cik tas ir nepieciešams Ķīnai. Tomēr intensīvi tiek meklēti dažādi ceļi, ko darīt ar dolāru. Viens no šiem ceļiem ir dolāru investīcijas Eiropā - uzņēmumu pirkšana par dolāriem, piemēram. Tajā brīdī, kad Eiropas uzņēmumi stāvēs bankrota priekšā un tūkstošiem strādnieku draudēs nonākšana uz ielas, tad jau neviens vairs nedomās, par kādu valūtu tikt no uzņēmuma vaļā. Tādi gadījumi jau ir. Sākumā Eiropa uztraucās, ka Eiropas tirgos ienāk Ķīnas prece, tagad jau ir gatava pārdot uzņēmumus ķīniešiem.