Ilonas Breģes Rekviēms vērienīgi turpina tieši Latvju rekviēmu jaunradi. Melngaiļa Latvju rekviēmam (1906-1921) jauktam korim un Pelēča Requiem Latviense (2006) 2006 jauktajam korim, četriem solistiem, ērģelēm un instrumentu grupai tagad piepulcējies Ilonas Breģes Rekviēms pūtēju orķestrim, korim un solistiem. Lai arī autore darba latviskumu nekur nenorāda, tas uzrunā tieši ar savu atklāti emocionālo tautas dziesmas tēmas izmantojumu, dažādās ritmiskās variācijās norādot uz Ej, saulīte drīz pie Dieva motīva zināmo līdzību ar sekvences Diaes irae tēmu. Sajūsmina, kā I. Breģe rīkojas ar pūtēju orķestra krāsām. Ne vēsts no tradicionālajām asociācijām ar šo ansambli - dziesmots gājiens, zaļumballe, kapu svētki... Breģes orķestrācija atklāj gan ērģelisku dažādību, gan gluži vai sfēriskus plašumus. Un kas vēl - šajā rekviēmā spēcīga ne tikai dusmu dienas apcere un to pavadošās cilvēciskās šaubas un šausmas, bet arī apsolījums un gaisma. Doma viļņojošā akustika šo apsolījumu pacilājoši izceļ kopā ar klausītāja cerībām un lūgšanām. Andris Poga izveidojies par vērā ņemamu diriģentu, ko labprāt biežāk redzētu arī pie simfoniskā orķestra stūres. Latviešu komponistiem tomēr ir laimīgs liktenis - radīt mūziku tik labiem atskaņotājiem. Vēl tikai jātic, ka viņu starpā uzplauks tā īstā mīlestība, kas pacilās klausītāju un ļaus latviešu mūzikai skanēt ne vien nacionālajos svētkos un sēru dienās, bet arī ikdienas koncertdzīvē.
Vērtējums: 2 no 5
Bez aplinkiem - Ilonai Breģei ir arī stipri labāki darbi. Stundu un 20 minūtes ilgais Rekviēms, komponistei apzinīgi iedzīvinot skaņās visu liturģijas tekstu latīņu valodā, nomāca ar muzikālās valodas vienveidību, harmoniskās izteiksmes amorfumu un individuālāku melodisko līniju trūkumu. Netīkami pārsteidza tas, ka tieši pūtēju orķestrim un korim rakstītajā darbā bija tik maz izteiksmīgu tembrālu krāsu un tik pieticīga dinamiskā attīstība. Ilustratīvais sitaminstrumentu izmantojums vēlmi pēc spilgtiem un iezīmīgiem kontrastiem piepildīja tikai daļēji, un kā vienu no skaņdarba nedaudzajām veiksmēm var nosaukt trauslo un izjusto Lux aeterna daļu. Andra Pogas interpretācijai piemita loģiska formas izpratne un precizitāte kora un orķestra skanējuma apvienojumā, nespējot tomēr atbrīvot no sajūtas, ka VAK Latvija dziedājums te izklausījās pārāk bezpersonisks. Ingus Pētersona un Sonoras Vaices solopartijas tajā pašā laikā jaunas mākslinieciskās un emocionālās kvalitātes šoreiz nesniedzot. I. Breģes Rekviēmam visdrīzāk būtu piemērota koncertzāles skaniskā vide, nevis Doma baznīcas akustiskā telpa.