***
Pērkondimdošai mūzikai skanot, kas tiecas slāpēt pat Ivara Pugas (Bušs) labi nostādīto teicēja balsi, izrāde burtiski uzbrūk skatītāju zālei ar dīvainām fiziski un garīgi izķēmotām būtnēm. Aktieriem ir polsteri uz vēdera un dibena, gaisā sa-slieti mati, nedabisks grims - bērnu orķestrantu sejas sudraba un zelta krāsā. Kāpēc šie ērmi skrien, kliedz, lec, sit cits citam? Kāpēc viņu reakcijās nav nekā cilvēciska? Kāpēc nevienu pašu reizi mums nedod iespēju ielūkoties Artusa Kaimiņa Maksa un Artura Krūzkopa Morica sejā? Izrādei ir mežonīgs temps, tā tiecas smīdināt bērnus ar mehāniskiem trikiem un tādējādi atgādina amerikāņu filmu Viens pats mājās. Ar to atšķirību, ka tur trulo joku kaskādēm bija vismaz loģiska izejas situācija - zēns mēģināja izglābties no zagļiem. Te - nav saprotams, kāpēc pusaudži ar īpašām vajadzībām apstrādā tādu pašu vajadzību apskādēto pieaugušo pasauli. Toties lieliskas ir lelles (kaza, vistas, kucēns) un to funkcionēšana uz skatuves. Varbūt asprātīgs ir eņģelis, kas nolaižas no debesīm un aizsmēķē. Nezinu. Tikai nestāstiet, lūdzu, šoreiz neko par māksliniecisko grotesku un fantāzijas dzīrēm. Apnicis.
Henrieta Verhoustinska
*****
Regnārs Vaivars apguvis skatuves telpu arī tās augstumā - lielākā daļa aktieru, elastīgās drošības jostās lidinoties, metot kūleņus, kā zirnekļcilvēki staigājot pa sienām un laižoties pa taisno paradīzē, pa vertikāli kustas ne mazāk kā horizontāli. Stilizēti cirka triki, atrakciju montāža, kabarē (īpaši konferansjē I.Pugas un pavadošā bērnu orķestra personās) un leļļu teātra elementi - žanra robežas un «tīrs stils» sen nav obligāti priekšnosacījumi labam teātrim. A.Heinriksones smalki stilizētajos tērpos un skaņu partitūrā izrādes veidotāji pauž cieņu pret retro pirmavotu - V.Buša dzejojumu par diviem blēņdariem, kas ņem nelabu galu, tomēr ne mirkli nerodas šaubas, ka izrādi skatāmies XXI gadsimtā. Režisors iestudē izrādi bērniem, necenšoties sekot pagājušā gadsimta vidus bērnu izrāžu kanoniem un atsakoties no didaktikas, tāpat kā man nešķiet trūkums, ka par iedvesmas avotu kalpo drīzāk franču režisoru Ž.P.Ženē (Amēlija) un M.Karo filma Pazudušo bērnu pilsēta, nevis V.Braslas lieliskie Emīla nedarbi. Lai arī izrādei nepiemīt bērnu iestudējumos bieži klātesošais uzvilktais priecīgums, vismaz savā atvasē ne brīdi nemanīju garlaicības pazīmes. Varbūt mazliet žēl, ka šajā izrādē atsķirībā no Visiem zināmā lāča un viņa dr. Regnārs nedod aktieriem «izspēlēties», jo šobrīd viņi - gan ērmīgie, groteskie pieaugušie, gan ūdenszāles Makss un Morics - vairāk ir funkcionālas zīmes scenogrāfa A.Ozoliņa radītajā pasaules modelī (ar saulīti zenītā), kur nedarbi - Maksa un Morica jaunrade - pielīdzināta teju tektoniskām svārstībām. Tomēr liekas, ka Regnārs runā par ko līdzīgu kā V.Kairišs nupat pirmizrādītajos Pinokio pelnos turpat Nacionālajā - par neiznīdējamo radošo garu, kas rūgst un burbuļo un ko nevar ne samalt miltos, ne citādi iznīcināt.
Undīne Adamaite
****
Dulla izrāde pilnīgi bez «morālā virsuzdevuma». Iespējams, vairāk pat pieaugušajiem, kas novērtēs režisora rokrakstam tradicionālo «skaņu celiņa» kokteili. Acīmredzot režisors apzinājies, ka Vilhelma Buša pasaku par Maksa un Morica nedarbiem iestudēt kā gaišu, pūkainu pasaku no avota «riti, riti kamolīti» nav iespējams principā. Koši atceros apmulsumu, ja ne šausmas bērnībā, nonākot līdz pasakas pēdējam zīmējumam, kur treknas zosis uzknābā apaļās ripiņās samaltos puišeļus. Regnāra Vaivara un radošās grupas (Anna Heinriksone, Aigars Ozoliņš) Bregoviča/Kusturicas stilā ieturētā izrāde šādu «traumu» nesagādā. Puikas, atkal izmukuši, sēž uz jumta un met skatītājiem miltu/sniega pikas. Temps kā karuselis. Lai arī brīžam tas, manuprāt, griežas par ātru (pazūd Ivara Pugas stāstnieka balss un sižeta pavediens mazliet neobligātās intermedijās. Pārāk sadomāta šķiet aina ar labo un slikto eņģeli). Lieliskas lelles, īpaši, sunītis - Mārcis Lācis. Mans mīlulis - sava darba dedzīgais entuziasts - skroderis Āzītis - Ģirts Liuziniks.