Regnāra Vaivara izrādē Bračkas, kam scenāriju pēc L.Viskonti filmas Roko un viņa brāļi motīviem sarakstījis režisors un dramaturgs Dāvis Kaņepe, darbība pārnesta uz mūsdienu Latviju. Taču uzvedumā valdzinošākais ir nevis formālais latviskums (personu un vietu vārdi), bet gan sižeta itāliskās saknes, kas saistās ar ģimenes tēlojumu. (Šāds ģimenes attēls pie mums šodien ir reti sastopams, tieši tāpēc tik uzrunājošs.) Mazais vienistabas dzīvoklītis, kurā nepārtrauktos skandālos mīcās - mokās māte ar četriem pieaugušiem dēliem un topošo vedeklu, atgādina pārapdzīvotu, smirdošu, bet siltu migu. Režisors un aktieri, izmantojot labsirdīgu ironiju, kas dažkārt kāpinās līdz absurdam, radījuši absolūti ticamas dzīves iespaidu; uz šī fona ainas boksa klubā šķiet kā dekoratīva imitācija. Brīnišķīgi spēlē Regīna Razuma (māte Anita) un Kaspars Znotiņš (Andris), ar interesi var sekot Ivaram Krastam (Reinis), Edgaram Samītim (Filips), Vilim Daudziņam (Jūlijs), Janai Čivželei (Sintija). Izrādei ir arī melnais caurums, kur pazūd daudz būtiska satura. Ar Ingas Alsiņas Mari iekāres un mīlas saitēm ir saistīts vai viss izrādes vīriešu sastāvs; sižets viņu postamentē kā F.Dostojevska liktenīgo un neatvairāmo Nastasju Fiļipovnu. Bet aktrise tikai dekoratīvi pastaigājas pa skatuvi. Ko Mare domā, jūt, pateikt nav iespējams. Tas jēgas ziņā degradē Gata Gāgas vulkāniskā enerģijā nospēlēto Aigaru, kura attālos rados vīd Rogožins.
Vērtējums: 3 no 5
Regnārs konsekventi turpina kopt savu teātra modeli, ko daļēji aizsāka ar Leļļu pavēlnieku, bet jo īpaši - ar izrādi Drakula. Dēmoni Nacionālajā teātrī. Kolēģis Normunds Naumanis Drakulu nosauca gan par art-house izrādi, gan totālā teātra paraugu, gan asamblāžu un audiovizuālu «dzejoli». Uz kaut ko līdzīgu Regnārs tiecies arī šoreiz, uz skatuves mēģinot uzburt «htoniska haosa pasauli, kurā kā apmaldījušās somnambulas bezmērķīgi maldās un klīst cilvēki» (no N.N. recenzijas par Drakulu. Dēmoniem). Viņi runā reizē, bieži nerūpējoties pa dikciju, pirmajā stāvā sirdīgi boksējoties nemitīgu trenera uzkliedzienu pavadībā, otrajā blīvi (māte ar četriem dēliem) apdzīvojot nelielu vienistabas dzīvokli. Pie viena režisors līdz ar dramaturgu šai izsētajā, kino līdzīgajā struktūrā iepludinājuši latgaliski sulīgo kaislību samezglojumu, ar ko Regnārs spēlējās izrādes Drakula. Dēmoni otrajā daļā. Dabīgā dzīves murskuļa atšķaidīšana ar melodramatisku sižetu (atrisinājums kā Dostojevska Idiotā ainā ar Nastasju Fiļipovnu) un otrādi - grodi ieskrējušās darbības pārtraukšana ar bezgalīgu tīksmināšanos par kādu darbību (lielākoties - boksēšanos) nojauc konsekvences un lāgiem pat liek garlaikoties. Ir ļoti jautras epizodes, ir meditatīvi brīži, kā allaž Regnāra izrādēs, iespaidīgs skaniskais un vizuālais ietvars (scenogrāfs Aigars Ozoliņš). Ir lieliski aktierdarbi: G.Gāgas kaislais spēka mitriķis, R.Razumas mamma - diktators un pasaules centrs, īpaši prātā paliek V.Daudziņa netipiskais «biezais» ar stilīgi saķemmētajiem matiņiem - boksa kluba īpašnieks, sieviešu sitējs, tak cilvēks ar sirdi. Pietrūkst izšķiršanās, ko ar šo kopumu režisors vēlējies pateikt.
Vērtējums: 4 no 5
To, ko R.Vaivars plus D.Kaņepe, plus JRT aktieri (viņu uztrenētā meistarība mūsdienu latviešu dzīvās valodas izjūtā ir apskaužama) šajā izrādē ir pateikuši par ģimeni, nevar novērtēt par zemu. Asprātīgās tipiskās situācijas un detaļas liek domāt, ka Bračkas nebūtu nepareizi uztvert kā JRT «latviešu epa» (Latviešu stāsti, Latviešu mīlestība) daļu: Latviešu ģimene. Nebūtu brīnums, ja Sartrs savu pasaulslaveno aforismu «elle - tie ir citi» būtu sacerējis, skatoties, kā Burtānu ģimene - māte ar četriem pieaugušiem dēliem un viņu esošajām vai potenciālajām «otrajām pusītēm» - peras pa vienistabas dzīvokli. Pasaules dramaturģijā netrūkst spilgtu ģimenes preparējumu (Strindbergs, Viljams, Ibsens u.c.). Bračkas valdzina ar siltu ironiju un maigu grotesku. Burtāni ne vien grabina savus skeletus skapī un psiholoģiski spīdzina cits citu (kā «melno puišu» lugās), bet tam visam pa vidu arī mīl cits citu. Pa īstam. Lai gan tas nemazina pārpratumu skaitu uz vienu kvadrātcentimetru. Bračkas ir arī par to, ka nekā vērtīgāka pasaulē par šo ellīti jau nav. Nevainojami šajā intonācijas divdabībā dzīvo K.Znotiņa vecākais brālis Andris. Ļoti labi aktierdarbi E.Samītim, I.Krastam, J.Čivželei un V.Daudziņam, kurš šosezon pārsteidz ar savām pārmiesošanās spējām. R.Razumas mamma - spoža. Pagaidām dramaturģiski vājais posms - «Nastasjas Fiļipovnas lieta», klupinot tajā iesaistītos aktierus - G.Gāgas Aigaru un I.Alsiņas Mari. Kurš kuru, kāpēc? Lai izrāde beigtos ar nāvi, motivācijas un spriedzes ir nepietiekami pat t.s. atvērtajam finālam.