Mihaila Kublinska izrāde ir ne tikai rūpīgi izstrādāta tēlu attiecību un ainu montāžas ziņā, tā saista ar patstāvīgu un laikmetīgu romāna interpretāciju. Atteicies no Jāņa Jaunsudrabiņa nenoliedzami svarīgās sievietes - seksuālā vampīra dekadentiskās mīklas risinājuma, režisors tā vietā liek sarežģīta (Jānis) un vienkārša, pat vienkāršota (Aija) rakstura pievilkšanās - atgrūšanās procesa izsekojumu, ko var tvert kā aizrautīgu detektīvu, lai beigās secinātu skumju patiesību, ka vitālāka, izdzīvot spējīgāka ir raupjāka cilvēciskā «matērija». Šis secinājums ir pat ļoti aktuāls mūsu valstī pašreizējā dramatiskās krīzes situācijā, tas sasaucas arī ar Oļģerta Krodera Valmieras Ķiršu dārza filozofiskajiem secinājumiem. Mihailu Kublinski var apsveikt arī kā veiksmīgu pedagogu - viņa vadībā aktrise Liene Gāliņa pirmo reizi apliecina sevi kā profesionālu mākslinieci, pārliecinoši nospēlējot Aiju. Izrādes emocionālais centrs ir Mārča Maņjakova viengabalainais un skaidrais Jānis. Saistošus raksturus radījuši arī Lolita Cauka (Jāņa māte), Daiga Kažociņa (Ieva), Līga Vītiņa (Olga). Oriģināls Mārtiņa Milberta telpas iekārtojums. Perfekto iespaidu izbojā vienīgi pāris ilustratīvi patētisku inscenējuma efektu, piemēram, «vāgneriskais» fons Jāņa pašnāvības ainā.
Vērtējums: 3 no 5
Režisora Mihaila Kublinska rūpīgais darbs ar Jaunsudrabiņa romānu pelna cieņu divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, izrāde depresīvā laikmetā nevairās runāt par smagām, bet būtiskām tēmām (pat skaidri zinot, ka tas teātra kasei neatmaksāsies). Otrkārt, režisoram izdevies panākt, ka aktrise Liene Gāliņa nospēlē savas līdzšinējās karjeras labāko lomu, rādot Aiju kā skaistu, pašpietiekamu un vienlaikus iekšēji izdedzinātu būtni, kaut arī šai versijā bez maģiskā nepārvaramās un līdz ar to iznīcinošās seksualitātes magnētisma. Mārča Maņjakova Jānim aktiera iekšējās patiesības izjūtas un organikas dēļ var sekot ar interesi visas izrādes ilgumā (dramatizējuma koncentrēšana, atsakoties no virknes otrā plāna tēlu, izrādei būtu tikai ieguvums), tak diemžēl dramatiskie inscenējuma efekti ar brūkošu māju un sārtu prožektora staru izrādes beigu daļā aktieri nevis balsta, bet gremdē. Mulsinoša ir izrādes estetizēti nogludinātā vide un postošas kaislības tikai teorētiska esamība, jo tā īsti to (proti, kaislību) apliecina tikai Jaunsudrabiņa teksts.
Vērtējums: 3 no 5
Jaunsudrabiņa triloģiju Aija. Atbalss. Ziema latviešu literatūrā savā ziņā var uzskatīt par Blaumaņa Kristīnes «žogam, kuru uzceļ prāts, jūtas viegli kāpj pāri» vīrišķo versiju. Stāsts par traģiski liktenīgu kaislību un to, ka «dzīvi nevar ar rokas mājienu nokārtot» (Jaunsudrabiņš) tiek stāstīts no Jāņa Baloža psiholoģisko pārdzīvojumu punkta. Izrādē ar to individuāli ļoti ticami un līdzpārdzīvojami galā tiek aktieris Mārcis Maņjakovs, kurš arvien aug savā profesionalitātē. Diemžēl Aija pirmām kārtām ir stāsts par diviem. Un tikai tad par trešo salauztajām dzīvēm. «Saldisāpīgais lietuvēns», kas Jāni grūž pie Aijas - latviešu literatūras seksualitātes priesterienes - partnerībā ar aktrisi Lieni Gāliņu nav pamanāms. Tam vairāk jātic sižetiski uz vārda. Neizdevās notvert arī jaunu, vietā liktu stāstu viņu attiecībās. Dramatizējumam ļoti skopi izdodas pārraidīt Jāņa Jaunsudrabiņa triloģijā tik meistarīgi briedināto traģisko nenovēršamību, bez kā, manuprāt, Aija un tās fināls ar Galdara nazīti nav iedomājams. Secināju, ka man ar režisoru ir atšķirīgas estētiskās izjūtas teātrī. Man nav pieņemama pārlieku estetizācija un aptuvenība (šādi bērni kā izrādē neliek noticēt, ka viņi kādā brīdī varētu ieskāt utis savās pinkās, drīzāk rada Balto māju meitām no Sūnu ciema zēniem). Arī fināls, kad Jānis pārgriež vēnas sarkanu prožektoru gaismā un jumta dēļu konstrukcija nolaižas zemāk, liek atcerēties lakoniskākas interpretācijas.