Grandiozs (iztērēti lieli līdzekļi, nodarbināti daudzi aktieri), bet slikti paveikts darbs. Nav saprotams, par ko ir stāsts. Par apbrīnojamu neprofesionālismu liecina pati iecere iestudēt mūziklu bez libreta; Egila Zirņa samocītie dziesmu teksti nespēj ne radīt priekšstatu par izrādē notiekošo, ne pārmest tiltu uz mūsdienām, kaut arī Cepļa aktualitāte šodienas Latvijā ir pat kliedzoša. Dažu aktieru, scenogrāfa un kostīmu mākslinieces aktivitātes radīt ironisku sasauci ar mūsdienām, neradušas atsauksmi režijā, izplēn. Aktieru pulciņi, palaisti uz skatuves bez uzdevuma, statiski neveikli stāv vai izlīdzas ar štampiem. Dailes teātra administrācija ir kļūdījusies, uzticot tik nozīmīgu darbu Rolandam Atkočūnam. Vai tad nepietika jau ar izniekoto Moljēru? 1. cēlienā Andris Bērziņš Cepļa lomā «turējās rāmjos», turpretim 2. cēlienā viss aizgāja kā parasti: pašapmierināta šķobīšanās, izaicinoša gorīšanās, sīki un nožēlojami huligāniski gājieni… Vai aktieris vispār vēl ir spējīgs jel ko nospēlēt, un vai viņa atrašanās uz skatuves nav skaidrojama vienīgi ar mūsu provinciālo vidi un principiāla prasīguma trūkumu? Vienīgo tēlu, kas ir ne tikai artistiski spilgts, bet arī Cepļa problemātiku atklājošs, radījis Valdis Liepiņš (Oskars Briedis). Artistiska pašvērtība piemīt arī Rēzijas Kalniņas (Berta), Ilzes Ķuzules-Skrastiņas (Milda), Intara Rešetina (Cēzars Caune) darbam.
Vērtējums: 4 no 5
Ja avīzes makets ļautu, liktu 3,5 ābolus, jo 4 ir par daudz, bet no bezizmērā izstaipītā «trijnieka» Dailes jaunais hits tomēr lauztin laužas ārā. Jāņa Lūsēna, Egila Zirņa, Evitas Sniedzes, Rolanda Atkočūna un Mārtiņa Vilkārša Ceplis ir konsekventi ironiska, postmoderna bildīšu spēle par latviešu klišejām un priekšstatiem, sākot ar Eduarda Brencēna slātaviešiem Ķirsona interjerā un beidzot ar konkrētu šī brīža politiķu retušētiem vaibstiem daudzu izrādes varoņu sejās. Latviešu klasikas un politiķu retorikas citāti ir gan izrādes tekstos, gan jo īpaši mūzikā, kas tik raiti pāriet no vienas stilizācijas uz nākamo, ka oriģinālpavediens brīžam pazūd pavisam, radot jautājumu, vai Lūsēns apzināti citē tikai citus vai tomēr arī pats sevi. Nenoliedzami - ne viscaur parodijas ir gaumīgas; brīžiem izrāde salūst gabalos, kad vienu muzikālu numuru nomaina nākamais bez skaidri nojaušamas loģikas; ne visiem aktieriem piemīt pašironija. Tomēr vismaz pirmizrādē daudzus trūkumus atsvēra Andris Bērziņš titullomā - neticami apvaldīts un enerģētisks vienlaikus, pats sevi ielicis intriģējoši lakoniskā formā. Izrādes tālākais liktenis ļoti lielā mērā būs atkarīgs no tā, vai Andrim Bērziņam izdosies šai līmenī noturēties arī pēc pirmizrādes pacēluma.
Vērtējums: 4 no 5
Pirmais iespaids - vērienīgi, vizuāli izteiksmīgi (M. Vilkārsis, I. Vītoliņa), īpaši pirmā cēliena aina ar krogu Mērnieku laiku stilā un Cepļa uzbrauciens baltajā zirgā, arī mūzika tur izrādi noteiktā ritmā. Pamazām atsedzas trūkumi - ironiskie E. Zirņa panti nespēj veikt dramaturģijas funkcijas, tāpēc darbību vairāk virza numuru princips, ne dramaturģiska saķere. Tālab 4 āboli - avansā. Ja jau sākumā pieteiktas, tad paralēles ar Mērnieku laikiem un mūsdienām varēja būt spēcīgākas, asākas, ironiskākas. It īpaši 2. cēlienā iezogas shematisms, tēli un situācijas veidoti lielās līnijās, izceļot vienu rakstura šķautni (Sausais, Austra, daļēji arī naivi bērnišķīgais, godīgais Caunes un Mildas duets), režisors nav palīdzējis «uzaudzēt miesu», atsevišķi tēli pamesti pusceļā - Sausiene, Slepenpolicists. Izņēmums ir Ceplis (A. Bērziņš), Berta (R. Kalniņa), Oskars Briedis (V. Liepiņš). V. Liepiņš izveidojis vienu no vadošajiem izrādes tēliem - viņa izmanīgais Osītis kā kaķis krīt vienmēr uz četrām kājām; iztapīgs un blēdīgs, šis šeptmanis liek slazdus, pats izslīdot no tiem veikli kā zutis. Berta - privātās dzīves sarūgtināta, bet vīra cienīga lielās līgas spēlētāja, kas prot klusēt, paciest, nogaidīt un izdarīt gājienu. Ceplis A. Bērziņa izpildījumā ir kā līdaka raudiņu vidū, ar savu netikumu buķeti, bet darījumu lietās strikts un izmanīgs. Aktieris harismu iegūst, kad ir koncentrēts, precīzs, bez ārišķīguma. Lielās līdakas vienmēr izpeldēs, jo plāno gudrāk un likteni prot apspēlēt. Atsevišķas asprātīgas epizodes ir Cepļa un Caunes «tango» (horeogrāfe I. Raudinga), I. Ķuzule Traviatas skatā, mikroskopiskajās epizodēs sevi asprātīgi pamanīt liek J. Bartkevičs.