Britu izklaides meistara Reja Kūnija luga Džilindžera iestudējumā piepulcējas Dailes teātra joku gabaliem, kas līdzinās cits citam kā alvas zaldātiņi, jo izrāžu nosaukumi, saturs un veids, kādā tiek uzrunāts skatītājs, piedāvā lielākoties pārbaudītas un iepriekš paredzamas shēmas. Šoreiz pa nepareizajām gultām maldās izdevējs, bērnu grāmatu rakstnieks un viņu abu dzīvesbiedres. Dažiem aktieriem sekmējas radīt intriģējošus komiskos tipus - Ģirta Ķestera Mārkhems, rakstot bērnu grāmatiņas, piesavinājies bremzēta pusaudža uzvedības stilu; Vitas Vārpiņas Mārkhema kundze vīra karjerai ziedojas ar teicamnieces centību un Mātes Terēzes cienīgu pašaizliedzību, bet Jura Žagara izdevējs Lodžs kā rubenis riesta laikā starot staro savas vīrišķīgās pievilcības apziņā. Kopumā scenogrāfa Kristapa Skultes un kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas koši ietērptais uzvedums atstāj spilgtu, skaļu un savā drudžainajā raibumā visai monotonu iespaidu. Iespējams, arī tāpēc, ka izrādes straujais temps aktieriem vēl nav asinīs un ir pārāk skaidri redzams, cik ļoti viņi cenšas to nepazaudēt.
5
Apzināti un pārliecinoši izveidots izklaides produkts krīzes laika lietošanai, kurā velti meklēt dziļāku saturu. Bet skatītājs to var pārvērst par atslodzes un izsmiešanās seansu, vērojot to, kā komēdijas autoriem vistriviālākās situācijas vairāku pāru attiecībās izdodas pārvērst asprātīgā bezjēgas pārpratumu karuselī.
Daļai aktieru tā ir līksma izdauzīšanās pēc Marijas Stjuartes ieturētā stila un formas, piemēram, Vitai Vārpiņai, kura pēc sava lieliskā, nervus plosošā snieguma skotu karalienes lomā te azartiski ienirst koptas mājsaimnieces veidolā. Ar perfektu formu izceļas Intars Rešetins (gan atgādinot par savu varoni izrādē Manu sievu sauc Moriss) un Juris Žagars, - par viņa lomas odziņu izvēršas stilīgo dizaineri parodējošā deja (horeogrāfe Inga Krasovska); no savas līdzšinējās pieredzes atšķirīgās, komiskās attiecībās un izpausmēs parādās Ģirts Ķesteris un Sarmīte Rubule. Kopumā pamazām saveidojas labi atpazīstamu komerckomēdiju iestudēšanas paņēmienu popūrijs. Elegants ir Kristapa Skultes veidotais skatuves telpas dizains, tam atbilstoši Ilzes Vītoliņas tērpi. Vienu šādu «ēdienu» sezonā varētu droši baudīt, bet citādi... Vai gan man literārajam erudītam Dž. Dž. Džilindžeram būtu jāatgādina, ka komēdijas rakstījuši arī Oskars Vailds, Pjērs Marivo un daudzi citi?
5
Svaigākais komerciestudējums Dailes teātrī ir patīkams pārsteigums. Sižets nav oriģināls - drusku seksa, pārpratumi, vairāki pāri, kas pretendē uz vienu gultu, - bet dailēniešiem izdevies izrādē uzburt dzirkstoša joka spontanitāti un vieglumu, smejoties nevis par, bet kopā ar saviem varoņiem.
Iestudējuma ritmu veido nevis gegi, kā ierasts Latvijas teātrī, bet precīzi izpildītu reakciju virknes, kas ļauj skatītājam sekot ne tikai varoņu rīcībai, bet arī domām, kuras pārpratumu virtenēs met aizvien fantastiskākas virāžas. Labs balanss starp gaidīto un negaidīto, un zāle eksplodē smieklos. Sarmīte Rubule, Lilita Ozoliņa, Elīna Dzelme, Pēteris Gaudiņš, Ilze Ķuzule-Skrastiņa spēlē ar gaumi, bet izrādes smagumu iznes Vita Vārpiņa, Ģirts Ķesteris, Juris Žagars un Intars Rešetins. Ģ. Ķesteris un I. Rešetins labi «aizņēmušies» no iepriekš veidotām lomām, savukārt V. Vārpiņa un J. Žagars spējuši sabalansēt psiholoģiju un tikko jūtamu groteskas kārtu, radot tēlus, kas dziļāki par komiskajām maskām. Vienīgais, ko nesaprotu, ir jautājums, kas vizuāli krāšņajā izrādē (scenogrāfs Kristaps Skulte) iedvesmojis Ilzi Vītoliņu izķēmot pašas burvīgajos kostīmos ietērptos aktierus ar šausmīgām parūkām.