Labākā situācijā ir dažos veikalos pat vairāk pirktais tā paša uzņēmuma ražotais Tio plombīra saldējums vafeļu glāzītē, jo te ne tikai galvenās sastāvdaļas, bet arī ietērps - vafele - ražots Latvijā. Taču to, kā veidojas gardāko un visvairāk pirkto saldējumu cena un kas veido to lielākās izmaksas, ražotāji neatklāj, tas esot komercnoslēpums.
Atgriežas pie vecās receptes
Saldkrējuma saldējums šokolādes glazūrā, saukts par Eskimo, bija pirmais, ko 1971. gada pavasarī sāka ražot jaunatklātā Rīgas piena kombināta saldējuma ražotne. Neilgi pēc tam šis saldējums tika pārdēvēts par Polu un nu jau kļuvis par tirgus leģendu.
«Tio radās 1998. gadā, kad atnācu strādāt,» stāsta Rīgas piena kombināta valdes priekšsēdētājs Raimonds Misa. «Gada nogalē tika pieņemts lēmums, ka jāveido jauns produkts - saldējums vafeļu glāzītē, vai nu Rio, vai Tio,» viņš piebilst. Par pirmo nosaukumu bijušas bažas, ka tāds jau varētu būt reģistrēts ārvalstīs, tāpēc izvēle bijusi par labu otram.
Pols ir viens no pirmajiem produktiem, kas nu pārstāv apvienoto Rīgas piena kombināta un Valmieras piena tirdzniecības marku Food Union, reizē piedzīvojot pārvērtības - atgriešanos pie oriģinālās 1971. gada receptes. Piena pulveris, krējums, sviests - tiek nosauktas sastāvdaļas, no kurām Pols tika gatavots pirms četrdesmit gadiem. Protams, neiztrūkst arī šokolādes glazūras un kartupeļu cietes, kas visus padomju gadus tika izmantota kā vienīgais dabīgais stabilizators - viela, kas saldējumā notur kopā ūdens un tauku molekulas.
Atgriešanos pie vecās receptes nosakot tirgus - patērētāji tieši pēdējos gados daudz vairāk interesējoties par to, no kā produkts ražots. «Uzskatu, ka šobrīd parādās aizvien vairāk cilvēku, kuriem produkta dabīgums ir svarīgāks [par cenu],» stāsta Dmitrijs Dokins, Food Union saldējuma segmenta vadītājs.
Rīgas piena kombināta pārstāvji gan ir izbrīnīti, ka interesējos vispirms par Polu un Tio, jo ilggadējs tirgus līderis ir kombināta ražotais saldējums Karlsons. D. Dokins izstāsta arī kādu stāstu - strādājot Krievijā, esot bijis grūti saprast, kāpēc šis šķietami nepraktiskais saldējums (tam nav kociņa, tāpēc roka kausē to jau ēdot) ir ļoti populārs tikai Sanktpēterburgā. Vēlāk, atbraucot uz Latviju, viņš bijis ļoti pārsteigts, ka arī šeit tas ir tirgus līderis. Viņaprāt, varbūt šīs vietas vienojot līdzīgais piejūras klimats.
Izmaksas neatklāj
Grūtāk ir ar jautājumiem, kas skar saldējuma tapšanas finansiālo pusi - kombinātā norāda, ka tas, kādu daļu no saldējuma cenas veido, piemēram, kociņš vai glazūra, ir komercnoslēpums. Atklājot šādus skaitļus, var tikt zaudētas priekšrocības attiecībā pret konkurentiem.
Nolemju šo pašu jautājumu uzdot saldējuma mājražotājiem. Skrīveru mājas saldējuma pārstāve Lelde Sotniece ir atklāta, norādot, ka saldējuma ražošanas izmaksas, vismaz mājas saldējuma ražotājiem, veido trīs procentuāli ļoti līdzīgas daļas - izejvielas, tad elektrība un transports, kā arī darbs un nodokļi. Viņa gan piebilst, ka pēdējām divām daļām ir tendence sadārdzināties. L. Sotniece norāda, ka Skrīveru mājas saldējuma ražotāji cenšas izvēlēties maksimāli dabīgas izvejvielas, piemēram, īstas smiltsērkšķu ogas, tāpēc ir izbrīnīta, kāpēc atsevišķi rūpnieciski ražoti saldējumi cenā ir teju līdzvērtīgi roku darbam - maksā ap latu.
Par piemēru ņemot šābrīža Pola cenu veikalā Maxima, atņemot no tās veikala uzcenojumu, kas pēc lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītājas Ingunas Gulbes paustās informācijas žurnālā Dienas Ēdieni pārtikas preču grupai Latvijas veikalos varētu būt 25%, un 21% pievienotās vērtības nodokli, kā arī pafilosofējot par to, cik varētu maksāt kociņš, glazūra un iesaiņojums, var izrēķināt, ka lielākās ir ražošanas izmaksas, nodokļi un izejvielas.
Šokolādi glazūrai ieved
Daudz vieglāk izdodas noskaidrot, no kurienes nāk saldējuma sastāvdaļas - kombinātā pastāsta, ka piens un krējums, ko izmanto Pola ražošanā, ir vietējais, bet šokolāde glazūrai atvesta no Zviedrijas, jo Latvijā tādu neražo. Lielākā saldumu un šokolādes ražotāja Laima pārstāvji, jautāti, kāpēc tepat nevar ražot šokolādi Pola glazūrai, atbild: «Padomju laikos RPK iepircis Laimas ražoto kakao pulveri. To var izmantot gan glazūras, gan šokolādes saldējuma ražošanai. Pēdējos gados RPK nav vērsies uzņēmumā ar aicinājumu piedalīties piegādes tenderī.»
Pārsteidzoši, bet saldējuma kociņi uz Latviju ceļo no tālās Ķīnas. D. Dokins iezīmē nozares kopējās iezīmes - pat ja uz kociņiem būtu iespiesti Zviedrijas un Norvēģijas zīmoli, kociņi tik un tā tiekot ražoti Ķīnā. Bet koksne, visticamāk, nākot no Krievijas mežiem, jo tie ir vistuvāk Ķīnai. Saldējuma Tio vafeli gan ražo Rīgā, tāpat abu saldējumu iepakojumu. Pola ražotāji uzsver, ka arī iepakojuma ziņā vēlas atgriezties pie vēsturiskajām vērtībām. «Gribam nākotnē pāriet uz papīra iepakojumu, lai tas būtu vēl tuvāk tam laikam, kad vēl nebija ķīmisko koncernu, kas ražoja polietilēnu, ko izmanto iepakojumā,» stāsta D. Dokins.