Laura Ikauniece-admidiņa Rio 4. vieta
Priekš tās kondīcijas, kas man ir pašlaik, tas ir vienkārši super. Jo es negaidīju, ka tikšu tik augstu. Pēc šķēpa mešanas es jau biju samierinājusies ar piekto vietu. Un ar visām tām traumām, kas mani pēdējā laikā vajā, tas viss ir superīgi. Šī ceturtā vieta man tiešām ir ļoti labs panākums. Arī pirms olimpiādes jau man teiktu, ka ceturtā vieta būs laba, es teiktu, ka jā. Traumu dēļ mēs treniņos nevarējām veikt nevienu no lēkšanām, tāpēc arī augstlēkšanā sanāca lēkt ar otru kāju.
Cik grūti tas bija?
Tas bija ļoti sarežģīti. Tas ir kā labrocim iemācīties rakstīt ar kreiso roku. Prasa lielu koordināciju. Daudz tika strādāts pie šķēpmešanas un garo gabalu skriešanas, jo Gecisā iegūtās traumas dēļ, kas man bija pēdas kaula smadzeņu tūska, es nevarēju skriet. Tāllēkšanā es sasitu pēdu. Tad mēs principā metām tikai šķēpu, un lodi es vēl varēju grūst. Disciplīnas, kurās es varēju visvairāk darīt, tajās es arī šeit stabili nostartēju.
Cik augstu treniņā ar labo kāju biji lēkusi?
Ar labo kāju treniņā augstlēkšanā es biju pārlēkusi 1,75 metrus, un arī labi ja vienu reizi no divdesmit lēcieniem.
Šķēpā labi trāpīji?
Šķēpmešanā es jau treniņā biju metusi apmēram 55 metrus tālu, tāpēc man bija pārliecība, ka kaut kad tam ir jānāk ārā. Tas pirmais metiens man nepadevās, jo tehniski es novirzīju smaili no galvas. Uztraukums arī bija, jo tomēr pirmais metiens. Tad savācos, un tad bija tāds pārsteigums, kad «izsprāga»… Treneris, protams, vienalga nebija apmierināts. Nākamais bija tāds pats un vēl labāks - tas vispār bija tik negaidīti! Tiešām varēja redzēt, ka pie šķēpa ir tik daudz strādāts.
Nebija dusmu, ka barjerskriešanā nebiji pareizajā skrējienā?
No sākuma es domāju, kā tas var būt - tas ir tik negodīgi. Viens no pārstāvjiem gāja prasīt, kāpēc tā ir noticis, un neviens nevarēja pateikt. Tad mēs sākām domāt, kur tas rezultāts radies. Domāju, ka lodes personiskais ierakstīts un kāds vienkārši sajaucis. Labi, es nodomāju, - būšu tajā skrējienā un varēšu vismaz brīvāk skriet viena pati. Bet uzlija lietus, un bija tik grūti skriet… Nebija arī nevienas, kas pavelk. Tas nebija tomēr labākais variants. Bet nu kā ir, tā ir. Tas droši vien zvaigznēs bija ierakstīts, un man ar to ir jāsamierinās. Distance jau visiem ir vienāda.
Tavs potenciāls ir krietni lielāks?
Jā, bet daudzcīņa ir daudzcīņa. Parasti gadās kaut kur «norakties» - lodes grūšanā vai vēl kaut kur. Šoreiz «norakos» mazliet augstlēkšanā, tāllēkšanā un varbūt barjerskriešanā. Bet tāpēc tā jau ir daudzcīņa, un tā ir interesanta.
Pastāsti, kādas ir traumas!
Šis gads man ir viens no smagākajiem, kāds dzīvē ir bijis. Cīņa ar mazajām mikrotraumām, un katru reizi, kad ir laba forma, kaut kas notiek. Viss jau sākās Gecisā. Tāllēkšanā es ne tā atspēros un sasitu pēdu. Mēs pārbaudījām magnētiskajā rezonansē, un bija kaula smadzeņu tūska. Divas trīs nedēļas nevarēju skriet. Braukāju uz procedūrām, saārstēju, un viss ir kārtībā. Iekaisušais celis mani moka jau pusotru gadu. Tas sāp tikai augstlēkšanā, jo man ir nepareiza tehnika atspēriena brīdī. Kad aizbrauksim uz Latviju, iesim uz magnētisko rezonansi arī celim. «Aizmugurīte» man ir divās vietās savilkta. Katru reizi, kad uzskrienu sprintu, muskulis paliek stīvs un ciets. 200 metru līkumā es bailīgi skrienu. Kad tie ir garām, tad jau drošāk. Jo pirms tam ir domas - tūlīt ieraus, tūlīt ieraus… Nav sāpīgi, bet ir ļoti nepatīkami.
Labāk būtu bijis nebraukt uz Eiropas čempionātu?
Jā, labāk būtu bijis nebraukt. Traumu man varēja saasināt arī Latvijas olimpiādes trīs skrējieni 100 metros. Man jāsaka paldies Latvijas Olimpiskajai vienībai un Latvijas Olimpiskajai komitejai, ka man visu laiku līdzi ir mans vīrs. Viņš man ir ne tikai fizioterapeits, bet arī psihologs, kas man palīdz grūtajos brīžos. Šīs man tiešām bija ļoti smagas sacensības psiholoģiski. Tagad es saprotu, ka pēc katras sezonas ir jāņem lielāka atpūta. Parasti es atpūšos nedēļu un tad atkal sāku trenēties, jo negribu neko iekavēt, bet ķermenis prasa atpūsties. Es paskatījos, ka Madara Palameika vienu mēnesi vai pat divus pēc sezonas vispār ir bez sporta. Tad es sapratu, ka man arī ķermenim būs jādod atpūta kādu laiku, lai visas traumas sadziedētu un lai atkal varētu vesela startēt.