Taču arī tad vēl bija jāpaiet zināmam laikam, lai ar demokrātiskām un atklātām darījumu kārtošanas metodēm kā cimds ar roku saradušais šveicietis pilnībā atskārstu, ka latviešiem šādas metodes nepavisam nav pašsaprotamas. Ka Raiņa un Aspazijas pēcteču personā viņam ir darīšana ar «samudžinātiem» cilvēkiem, kuri nāk no «samudžinātas» tautas. Ka latviešus kā etnisku kopību līdzīgi ielaistai slimībai līdz kaula smadzenēm saēdusi ilgstoša apspiestība, kari, revolūcijas, apvērsumi un varbūt vairāk par visu - svešo varu mērķtiecīgi īstenotā _divida et impera_ politika viņu zemē.
«Kā kraukļi man brāļi, kā žagatas māsas.» Tā bija skarba diagnoze, kuru savai tautai tika uzstādījis dzejnieks trimdinieks, Latviešu Nacionālā fonda organizētājs un vadītājs svešumā Andrejs Eglītis. Ļaunākais, ka šī kraukļu un žagatu morāle laiku pa laikam lika sevi manīt pat tad, kad trimdas latvietis ķērās pie lietu kārtošanas ar cittautieti pats savas kopienas interesēs. «Latviešu nacionālā svētvieta» Kastanjola nebija izņēmums. Risinot savu «lielo trimdinieku» piemiņas jautājumus, Raiņa un Aspazijas tautieši lietišķajos darījumos ar Šveices partneriem diemžēl apliecināja ne tikai savu ideālismu, nesavtīgumu un patriotisko centienu tīrību vien. Nelāgu nospiedumu šajās norisēs atstāja arī tādas būtiskas latviskuma iezīmes (vai varbūt tomēr vispārcilvēciskas īpašības?) kā nevienprātība, ķildīgums un savstarpēja nenovīdība. Kā uz to reaģēja izpildvaras pārstāvji «Nagliņpāra» otrajā dzimtenē? Kā jau zemē, kur demokrātija nebija vienīgi fasāde un ētika - varas pārstāvju iecienīts sauklis bez reāla seguma: atsakoties pieļaut, ka ārpusnieki viņu «klosterī» izrīkojas atbilstoši saviem statūtiem. Lielākas vai mazākas nesaskaņas šajā partnerībā acīmredzot bija neizbēgamas jau a priori.
Pirmās brīdinošās pazīmes pie ciema mēra Dr.Felīčes Solāri kabineta loga rūts pieklauvēja februāra beigās, kad Kastanjolu bija sasniegusi Raiņa un Aspazijas «dižā pieminekļa» projekta autora un popularizētāja Kārļa Dzelzīša no Amerikas Austrumu krasta izsūtītā vēstule. Tā informēja, ka Ņujorkā nodibināta abu bijušo kastanjoliešu pieminekļa cēlāju komiteja (RAPK) un profesors Dzelzītis ar vietējo pašvaldību turpmāk sazināsies tās priekšsēža statusā.
Aprakstījis RAPK darbības mērķus, sastāvu un attīstības perspektīvas, jaundibinātās organizācijas vadītājs steidzās nosaukt arī iespaidīgo naudas summu ar četrām nullēm, kuru savam lielprojektam triecientempā cerēja savākt komiteja. Dzelzītis lūdza paziņot, vai ciema municipalitāte atbalstīšot diža Raiņa un Aspazijas pieminekļa celšanu kopienas teritorijā un vai uzņemšoties tā uzraudzību un aprūpi. Komiteja esot pārliecināta, ka šāds piemineklis kļūšot par nozīmīgu tūristu atrakciju, proti, izdaiļošot gan Lugānas pilsētu, gan Kastanjolu un būšot arī ārzemniekiem iecienīts apskates objekts. [..] Nobeigumā vēstules autors atzīmēja, ka komiteja, pieminekli projektējot un ceļot, cieši sadarbošoties ar Raiņa un Aspazijas fondu (RAF). Tā priekšsēdētājs docents Nikolajs Valters vienlaikus esot arī RAPK loceklis.
Šādas organizācijas nodibināšana tālu Amerikā Dr. Solāri bija negaidīts, zināmā mērā pat mulsinošs jaunums. Kādēļ par to viņam ne zilbi nebija rakstījis pastāvīgais sarakstes partneris - RAF priekšsēdētājs Valters, kurš, starp citu, jau kopš janvāra beigām šķita kā ūdenī iekritis? Ciema «lielvecākais» vairākas nedēļas velti izgaidījās no viņa kādu paskaidrojumu un galu galā bija spiests Dzelzītim atbildēt, tādu nesaņēmis. Dr.Solāri izteicās bez aplinkiem: «Man rodas iespaids, ka pieprasījumi Kastanjolas kopienai attiecībā uz pieminekļa celšanu dzejniekam Rainim nav labi koordinēti.» Uz daļu no RAPK priekšsēža izvirzītajiem jautājumiem viņš taču jau esot atbildējis vēstulēs Valtera kungam. Saziņā ar fonda vadītāju jau esot pieņemts arī lēmums par pieminekļa atrašanās vietu.
Ja runājam par trimdas publisko telpu, tajā kopš februāra ar skatu uz Šveices dienvidiem norisinājās viens dīvains notikums pēc otra. Daļā no tiem priekšplānā izvirzījās fonda priekšsēdētāja Nikolaja Valtera persona. Nodibinoties komitejai, viņš patiešām bija iestājies tajā ar motivāciju aktīvi atbalstīt Kārļa Dzelzīša projektu un vienlaikus saskaņot abu organizāciju - RAF un RAPK - darbību. Valters apgalvoja, ka fonds pat esot atsaucis februārī ieplānoto ziedojumu vākšanu (acīmredzot savam Kastanjolas piemineklim), lai neradītu sarežģījumus komitejai. Taču mēneša beigās viņš pēkšņi «ar visai nesakarīgu vēstuli» [Kārlis Dzelzītis] paziņoja, ka no RAPK izstājas. Komitejas priekšsēdētājs, un ne jau viņš vienīgais, secināja, ka tas acīmredzot noticis «uz Fonda un partijas spiediena». [..]
Valtera izstāšanās no RAPK bija tikai pirmais darvas piliens ar lielām cerībām un sajūsmu jaundibinātās organizācijas medus mucā. Marta sākumā ar nepārprotamu kara pieteikumu jaundibinātajai komitejai nāca klajā LSDSP mēnešraksts Brīvība, strikti un draudīgi paziņojot: «Raiņa pieminekļa komiteju Ņujorkā nodibinājis Kārlis Dzelzītis. Skaidrības labad paskaidrojam, ka šī komiteja nodibināta bez sazināšanās ar Raiņa un Aspazijas Fondu un Raiņa partiju - LSDSP.» Tātad - rokas nost no pamatšķiras dzejnieka, jo neesat izprasījuši atvēli un svētību viņa «likumīgajiem mantiniekiem»!
Jāpiebilst, ka sociāldemokrātu rupora redakcija bija tīši ignorējusi Kārļa Dzelzīša iesūtīto, publicēšanai Brīvībā paredzēto informāciju par faktiskajiem RAPK nodibināšanas apstākļiem, komitejas atbalstītāju loku, kā arī iecerēto darbības stratēģiju un taktiku. Kāpēc un kam šie meli bija vajadzīgi? Varbūt profesors Dzelzītis bija izdarījis nepiedodamu kļūdu, neuzaicinot komitejas prezidijā «Raiņa partijas» līderi Bruno Kalniņu? Lai nu kā, viens ir skaidrs: tas nebija noticis aizmāršības vai nevērības dēļ, bet gan nevēloties politizēt komitejas darbību. Vēl jo mazāk - piešķirt tai sociāldemokrātisku nokrāsu. [..]
Bet nu par vēl kādu simptomātisku 1966.gada pavasara notikumu. Marta sākumā aukstie ziemeļvēji no Stokholmas pa diasporas malu malām iznēsāja ziņu, ka beidzot ticis plašināts RAF sastāvs. Tajā, saglabājot «nemainīgo pamatkodolu», kuru veidoja veterānu trio - Nikolajs Valters, Jānis Kārkliņš un Rūdolfs Veidemanis, papildus esot iekļauta arī filoloģe Velta Rūķe-Draviņa, izdevējs Jānis Abučs un... LSDSP Ārzemju komitejas priekšsēdētājs Bruno Kalniņš. Persona, kuru daudzi jau tāpat uzskatīja par fonda neoficiālo vadītāju vai arī tā «pelēko kardinālu». [..]
Zīmīgi, ka svarīgā informācija par izmaiņām RAF sastāvā bija ietverta pārskatā par fonda iepriekšējā - dzejnieka jubilejas - gada veikumu, kuram bija dots visai pretenciozs nosaukums Raiņa gads - Raiņa laikmets un bija uzskaitītas RAF darbības prioritātes tuvākajai nākotnei. Kādas tās bija? Pirmkārt, «Raiņa un Aspazijas dzīvā pieminekļa uzcelšana - viņu darbu tulkošana un izdošana lielo kultūrtautu valodās»; otrkārt, abu dzejnieku «archīva-mūzeja» nodibināšana; treškārt, jaunu Raiņa un Aspazijas dzīvei un darbiem veltītu pētījumu sekmēšana [..]. Un tad sekoja galvenais «blieziens»: paziņojums, ka fondam ir padomā «ne dārgas, bet mākslinieciski vērtīgas piemiņas zīmes uzstādīšana Rainim un Aspazijai viņu trimdas dzīves vietā Kastaņolas pilsētiņā». Šai vēstij bija pievienots arī aicinājums sabiedrībai atbalstīt minēto projektu ar ziedojumiem.
Vēl pavisam nesen - 31.janvārī - Nikolajs Valters vēstulē RAPK priekšsēdim melns uz balta bija iegalvojis, ka fonds no ziedojumu vākšanas plāniem esot atteicies, lai nekaitētu komitejas interesēm. Bet nu, pēc nodrošināšanās ar iespaidīgiem papildspēkiem, rafieši bija atgriezušies pie sava nodoma tieši tobrīd, kad ar rainisku kopsaucēju «Ikvienam ir roka jāpieliek» kuru katru brīdi vajadzēja sākties aktīvai «artavošanas» kampaņai par labu Kārļa Dzelzīša lielprojektam! [..]
Tas, kurš lietas atklāti nosauca īstajos vārdos, bija publicists Jānis Rudzītis. «Pagājušajā gadā, ko saucām par Raiņa gadu, runājām un rakstījām, ka Rainis ir arī sašķeltās latviešu tautas vienotājs. Bet nu esam traģikomiskā fakta priekšā, ka viņš kļuvis par savas trimdas draudzes šķelšanās ieganstu,» upsalietis konstatēja t.s. Kastanjolas jautājumam veltītā problēmrakstā avīzes Latvija 1966.gada 26.marta numurā. [..]
Rudzītis rafiešu rīcību novērtēja kā aklu un nepiedodamu kļūdu. «Par ko lai izšķiras sabiedrība?» viņš retoriski vaicāja «trimdas tautai». Viena latviešu komiteja nu Kastanjolā celšot pieminekli, otra turpat likšot Rainim un Aspazijai «ne dārgu, bet mākslinieciski vērtīgu» bareljefu. Piezīmējis, ka «nez vai ir noskaidrots, ko par to domā Kastaņolas pilsētas valde», Rudzītis citu aiz cita virknēja rūgtas ironijas cauraustus jautājumus: «Vai tā ierādīs vienu laukumiņu bareljefam, otru piemineklim? Vai varbūt vienā un tai pašā laukumiņā tiks novietots kā bareljefs, tā piemineklis - kā piemiņas zīmes ne tik daudz Rainim un Aspazijai, bet vairāk gan latviešu nesaticībai?» Un ko tagad atbalstīt sabiedrībai - fondu vai komiteju? Ziedot abiem vai nevienam? [..] Lai kādam tomēr neienāktu prātā viņam pierakstīt vienpusīgu aģitāciju par labu RAPK, Rudzītis pasvītroja: «Šī raksta nolūks ir vēlreiz mēģināt novērst vienu no neglītākajiem šķelšanās piemēriem mūsu kopējos centienos. Svarīgākais pašreiz nav Fonda bareljefs vai Komitejas piemineklis [..] Ir jādomā par piemiņas zīmi Rainim un Aspazijai, nevis par parallēlām akcijām, kuŗu rezultātā var rasties piemiņas zīme latviešu nesaticībai. Fondam un Komitejai jāpanāk saprašanās par katru cenu.» Vai saprašanās patiešām tika panākta?
*Autores tekstā itāļu valodas īpašvārds Castagnola atveidots saskaņā ar mūsdienu pareizrakstības normām; citējumos saglabāta oriģinālā lietotā forma.