Lauris Dārziņš panāca 1:2, bet Mārtiņš Karsums pēc Dārziņa piespēles iemeta izlīdzinājuma ripu. Pirms tam Latvija apspēlēja Kazahstānu ar 3:2. Ceturto reizi pēc kārtas Latvijas hokejs būs pārstāvēts olimpiādē. Pēc gada Sočos Latvijas pretinieki grupas turnīrā būs Čehijas, Zviedrijas un Šveices valstsvienība.
Pirms Rīgas turnīra izšķirošās spēles ar Franciju vajadzēja ņemt palīgā matemātiskos aprēķinus. Kazahstānas hokejisti pēc zaudējama Latvijai turnīra pēdējā dienā bija ķērušies pie pēdējā cerību salmiņa un ar 6:0 bija sagrāvuši Lielbritāniju. Tas nozīmēja, ka Kazahstānai Soču ceļazīmes izcīnīšanai derēja trīs varianti - Francijas uzvara ar 1:0, 2:1 vai 3:2. Savukārt francūžiem jebkurā gadījumā vajadzēja apspēlēt Latviju ar divu ripu starpību. Latvijai pietika ar vienu punktu, kā arī zaudējumu Francijai ar 3:4 un uz augšu - 4:5, 5:6 utt.
Francija spēli sāka, kā jau pienākas komandai, kurai nav ko zaudēt. Divu ripu pārsvaru francūži ieguva uz skaitliskā vairākuma rēķina, jo otrā ripa tika iemesta, kad Ronalds Ķēniņš tikko bija atgriezies no noraidīto soliņa. Savukārt Latvijas hokejistiem spēle vairākumā kļuva par Ahilleja papēdi. Piespēļu un metienu bija daudz, bet lielisks vārtos bija 2010. gada Stenlija kausa ieguvējs Kristobals Īē. Labi, ka līdera lomu uzņēmās Lauris Dārziņš un pēc individuālā reida pāri visam laukumam prata pārspēt Iē. Arī otrajā vārtu guvumā bija Dārziņa ieguldījums, jo viņš nogādāja ripu vārtu priekšā, kur izmanīgākais izrādījās Mārtiņš Karsums. 2:50 minūtes pirms beigu signāla ripa vēl noklaudzēja pa vārtu stabiņu. Tā bija zīme, ka šī ir Latvijas diena.
Spēlē ar Kazahstānu ietekmes sfēru dalīšana sākās vēl pirms pirmā iemetiena. Pieredzējušais treneris Vladimirs Krikunovs Latvijas komandu mēģināja izsist no līdzsvara, ieņemot Rīgas Dinamo rezervistu soliņu, kuru parasti izvēlas arī Latvijas valstsvienība. Šajā spēlē laukuma saimnieku statusā bija Kazahstāna un attiecīgi arī ieguva pirmās rokas tiesības. Tiesa, pēc spēles, vaicāts par Rīgas publikas ietekmi uz Kazahstānas komandu, Krikunovs izmeta arī šādu frāzi: «Izvēlējāmies ne to soliņu...»
Bet skatītāju spiediens savu lomu nospēlēja. Mača sākumā Kazahstānas spēlētāji izskatījās acīmredzami apjukuši, un to prasmīgi izmantoja maksimāli mobilizētie Latvijas spēlētāji, uz pretinieku samulsuma rēķina iegūstot divu ripu pārsvaru. Reti tā gadās, ka jau 3. minūtē treneris izšķiras par vārtsarga maiņu, taču Krikunovs pie 0:2 rīkojās zibenīgi un šai ziņā nekļūdījās. Vitālija Koļesņika aizstājējs Vitālijs Jeremejevs droši iesaistījās spēlē, glāba komandu situācijās, kad spiediena barometrs bija tuvu maksimālai atzīmei un pēc spēles pelnīti tika atzīts par labāko Kazahstānas komandā. Krikunovs spēles izvērtējumā Koļesņiku gan nepieminēja, bet norādīja uz aizsargu nespēju no pirmās minūtes koncentrēties spēlei.
Latvijas hokejistiem par pirmajā periodā neizmantotajām iespējām varēja nākties nožēlot, ja vien 3. perioda sākumā dāvanu nebūtu pasniedzis Kazahstānas jaunpilsonis Kevins Dalmens. To gan iesaiņot viņam palīdzēja Jānis Sprukts, atbruņojot Dalmenu uzbrukuma sākuma stadijā.
Pēc spēles nākamajā dienā Krikunovs esot žēlojies par tiesnešiem, kuri beigās neesot iedevuši Ķēniņam 5+20 noraidījumu, bet tam vairs nebija nozīmes. Pat Kazahstānas gandrīz vai neierobežotās finansiālās iespējas tur neko vairs nevarēja līdzēt. Uz Sočiem brauks Latvijas hokejisti!