Lai atkārtoti runātu par ebreju īpašumu restitūciju, jau trešo reizi vizītē Latvijā bija ieradies ASV īpašais sūtnis Duglass Deividsons, kurš tikās gan ar ebreju kopienas pārstāvjiem, gan Saeimas deputātiem. Tikšanās laikā sūtnis gan nekādus konkrētus solījumus no Latvijas politiķiem nesaņēma.
D. Deividsons Dienai norādīja, ka ASV neuzskata, ka Latvijai būtu jāmaksā ebreju kopienai milzīgas summas kompensācijās: «Es ieteiktu jūsu valdībai sākt ar sinagogu un kapsētu atdošanu. Tas valstij neizmaksātu neko, taču būtu labas gribas žests, kas tiktu novērtēts pārējā pasaulē.» Jautāts, vai Latvijas un ASV attiecības varētu pasliktināties, ja šis jautājums netiks atrisināts, sūtnis atbildēja noliedzoši, tomēr norādīja, ka šāds solis attiecībām nāktu tikai par labu, jo pašlaik tas tomēr radot zināmas bažas. «Tā, protams, vispirms ir Latvijas iekšējā lieta, tomēr pozitīva tās atrisināšana nāktu par labu mūsu attiecībām un liecinātu, ka jūs patiesi esat integrējušies Rietumu pasaulē, kura šo jautājumu jau ir atrisinājusi,» norādīja D. Deividsons. Sūtnis arī piebilda, ka šo jautājumu veiksmīgi ir atrisinājušas arī Latvijas kaimiņvalstis Lietuva un Igaunija.
Latvijas ebreju kopiena uzskata, ka sākotnēji varētu vienoties par piecu īpašumu atdošanu. To vidū ir četras ēkas - Rīgā, Ernesta Birznieka-Upīša ielā 12, Abrenes ielā 2, Skolas ielā 6, un Jūrmalā, Kļavas ielā 13, kā arī Jaunās ebreju kapsētas zeme Rīgā, Lizuma ielā 4. Jāteic, ka īpašums Rīgā, Skolas ielā 6, kur atrodas Latvijas ebreju kopiena un muzejs Ebreji Latvijā, ar īpašu likumu jau ir atdots ebreju kopienai izmantošanā, tiesa gan, ne īpašumā.
Vairāki Latvijas juristi un politiķi norāda, ka īpašumu atdošana ir tik strīdīga tāpēc, ka ebreju kopiena, kura ir īpašumu pieprasītāja, ir sabiedriska organizācija. Denacionalizācijas likums paredzēja īpašumu atdošanu fiziskām personām, taču tā netika attiecināta uz sabiedriskām organizācijām. Jurists un 7. Saeimas deputāts Linards Muciņš Dienai skaidroja, ka, «baidoties no tā, ka tiks sadibinātas fiktīvas sabiedriskās organizācijas, tika pieņemts lēmums uz tām denacionalizāciju neattiecināt. Izņēmums bija reliģiskās organizācijas».
Pati ebreju kopiena gan sevi uzskata par reliģisku organizāciju, Dienai uzsvēra Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētājs Arkādijs Suharenko. Problēma esot tā, ka «valsts atteicās atzīt daudzu objektu - skolu, slimnīcu - reliģisko raksturu, lai gan šajās iestādēs ikdienas dzīve notika saskaņā ar reliģiskajām tradīcijām un tika veikti reliģiski rituāli. Mēs negribam nekādu izņēmumu, gluži otrādi - mēs vēlamies, lai pret mums rīkotos tāpat kā pret citām reliģiskajām organizācijām», skaidroja A. Suharenko.
Jāteic, ka liela daļa Dienas aptaujāto juristu neuzskata, ka ebreju kopiena būtu pielīdzināma baznīcu konfesijām, bet ir tāda pati mazākumtautību sabiedriskā organizācija kā poļu vai lietuviešu kopiena. Rodas jautājums, vai šādā gadījumā vienai etniskajai grupai netiktu dotas tādas priekšrocības, kādu nav citām.
D. Deividsons uzsvēra, ka īpašumu atdošana ebreju kopienai to nenostādīšot vienlīdzīgākā un privileģētākā situācijā, jo holokaustā tika iznīcināti 90% no Latvijas ebreju kopienas, tāpēc tai nebija tādu pašu iespēju piedalīties privatizācijas procesā kā citām etniskajām grupām.
Pretējās domās ir jurists Māris Skudra, kurš Dienai atzina, ka visiem bija vienādas iespējas piedalīties denacionalizācijas procesā. Tas, ka daudziem ebreju īpašumiem nebija mantinieku, jo tie bija iznīcināti holokaustā, ir vēsturisks, nevis juridisks arguments. «Uz daudziem īpašumiem, kurus tagad ebreju kopiena vēlas atgūt, denacionalizācijas laikā neviens īpašnieks nepieteicās. 2005. gadā, kad denacionalizācija beidzās, valsts un pašvaldība savā īpašumā pārņēma daudzus bezīpašnieku graustus. Tajos ir ieguldīti lieli nodokļu maksātāju līdzekļi, un tagad tos atņemt valstij vai pašvaldībai nebūtu īpaši godīgi,» norādīja M. Skudra. Jurists arī atzina, ka tas būtu precedents, lai savus īpašumus sāktu atprasīt citas mazākumtautību sabiedriskās organizācijas.
Jāpiebilst, ka M. Skudra bija 2006. gadā izveidotās darba grupas, kas izstrādāja likumprojektu Par atbalstu Latvijas ebreju kopienai, loceklis, kurš jau tolaik iestājās pret šo likumprojektu, kuru toreizējā Saeima noraidīja.
Citās domās ir starptautisko cilvēktiesību eksperts Aleksejs Dimitrovs, kurš Dienai norādīja, ka tas nekļūs par precedentu citām etniskajām kopienām. «Tām nebūtu pamata sūdzēties Satversmes tiesā par vienlīdzīguma principa neievērošanu, jo ir universāls princips, ka atšķirīgos gadījumos ir jārīkojas atšķirīgi. Un ebreju kopienas gadījums ir atšķirīgs no citām mazākumtautībām, jo tikai pret ebreju tautu tika vērsta visaptveroša iznīcināšana.»
Jāatgādina, ka 2012. gadā demisionēja tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš, kurš nevēlējās Ministru prezidenta Valda Dombrovska uzdevumā veidot darba grupu ebreju īpašumu restitūcijas jautājumā. G. Bērziņš toreiz atkāpās no amata, jo uzskatīja to par spiedienu no premjera puses un vēlmi pārskatīt denacionalizācijas procesu, kas viņa pārstāvētajai Nacionālajai apvienībai (NA) neesot pieņemami. Pašreizējais tieslietu ministrs Jānis Bordāns (NA) ir paudis, ka šis jautājums ir politiķu un Saeimas, nevis Tieslietu ministrijas kompetencē.
Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Ilma Čepāne (Vienotība) Dienai teica, ka šis jautājums nav nonācis līdz Saeimas komisijai un «tas ir jārisina politiskā frakciju līmenī». Tam piekrita gan NA Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Einārs Cilinskis, gan Vienotības Saeimas frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Edvards Smiltēns, viņi Dienai uzsvēra, ka šis jautājums noteikti netiks skatīts līdz budžeta apstiprināšanai Saeimā. Politiķi arī norādīja, ka par šo jautājumu ir jādiskutē un viņu partijām vēl nav vienota viedokļa šajā jautājumā.