Diskusiju krustugunīs nokļuvuši valdības pagājušajā nedēļā atbalstītie grozījumi Publisko iepirkumu likumā, kas paredz - ar iepirkumu konkursiem saistīto sūdzību iesniedzējiem būs jāmaksā depozīts. Savstarpējā cīņā iesaistījušās divas augsta ranga publiskā sektora pārstāves: Valsts kanceleja un Valsts kontrole. Valsts kanceleja depozīta ieviešanas nepieciešamību pamato ar to, ka liela daļa sūdzību tiek atzītas par nepamatotām. Savukārt Valsts kontrole, norādot, ka visai iespaidīgs ir arī pamatoto sūdzību skaits, piesauc tiesiskumu. Valsts kancelejas pusē nostājusies Ministru prezidente Laimdota Straujuma, kura aģentūrai LETA atzina, ka līdzšinējā pieredze ar pārsūdzībām pierāda - depozīta maksa jāievieš. Pieļaujams, ka vētraini strīdi noritēs Saeimā, kad tiks lemts, vai apstiprināt valdības atbalstītos Publisko iepirkumu likuma grozījumus. Savukārt uzņēmēju vidu, kā vēsta Dienas Bizness, nav viennozīmīga depozīta ieviešanas vērtējuma.
Lai arī, iespējams, vēl jāpiestrādā pie depozīta ieviešanas niansēm, vēl var apspriest, cik lielam depozītam jābūt, kā arī nepieciešams spēcīgāks juridiskais pamatojums un plašāks skaidrojums sabiedrībai, tomēr situācija iepirkumu jomā liecina, ka beidzot vajadzīgs finansiāls mehānisms, lai izvairītos no pilnīgi nepamatotām sūdzībām. Citādi - bez finansiāla mehānisma - iztikt tiešām nevar. Iepirkumu uzraudzības birojs (IUB) vairākkārt atzinis, ka izplatīta ir iepirkumu konkursu rezultātu pārsūdzēšana gan vienkārši tāpēc, ka zaudētājs grib ieriebt uzvarētājam, vadoties pēc principa - «ja finansiāli izdevīgais pasūtījums netiek man, lai netiek arī konkurentam», gan, pamatojoties uz emocionālu argumentu - «ak, mans konkurents rekonstruēs skolas ēku (tiltu, autoceļu), es arī gribēju veikt šo darbu». Tas nekas, ka nepieciešamās kompetences vispār var nebūt. Bērnišķīgi, protams, bet tā notiek atkal un atkal, uzsver IUB. Savulaik arī kādas pašvaldības vadītājs atzina - ja viens no diviem novadā labi zināmiem uzņēmumiem kādā konkursā uzvar, otrs iesniedz sūdzību arī tādā gadījumā, ja prasmes veikt konkursa nolikumā prasīto darbu faktiski nav. Ja uzvar otrais uzņēmējs, sūdzību iesniedz pirmais, un tā konkursu pēc konkursa.
Protams, var sacīt, konkurences cīņa ar visiem iespējamiem legālajiem paņēmieniem nāk par labu uzņēmējdarbības attīstībai. Var arī teikt, lai sūdzas, lai tērē naudu juridisko pakalpojumu apmaksai, lai rada stresu konkurentiem un pasūtītājiem, jo vissīkāko kļūdu piefiksēšana sekmēs labāku konkursu nolikumu izstrādi un konkursu komisiju darba kvalitāti. Problēma vien tā, ka, atspēkojot nepamatotās sūdzības, tiek tērēts laiks, ko varētu izlietot skolas remontam, ceļa kvalitātes uzlabošanai, tilta rekonstrukcijai, pasažieru pārvadājumiem un daudzu citu ieceru īstenošanai.
Protams, ir un būs gadījumi, kad sūdzība jāiesniedz, jo ir pieļautas kļūdas. Šādos gadījumos sūdzības parasti tiek atzītas par pamatotām, un saskaņā ar grozījumiem likumā depozīts tiks atdots sūdzības iesniedzējam piecu darbdienu laikā. Depozītā iemaksātā nauda netiks atdota vien tad, ja sūdzība izrādīsies pilnībā nepamatota.