Tieši nebraukšanu prom no Latvijas vairums latviešu paši uzskata par lielāko patriotisma izpausmi - liecina jaunākie DNB Latvijas barometra pētījuma dati.
Līga Pastore-Kviese tam piekrīt: «Agrāk es pat nespēju iedomāties, ka varētu aizbraukt, jo uzskatīju, ka mana vieta ir šeit, Latvijā. Un es ticu, ka cilvēki, kas jau aizbraukuši, un manos rados tādu netrūkst, sakrās tai mājai, izglītībai, vēl kaut kam svarīgam un brauks atpakaļ. Vasarā viņi bērnus sūta uz Latviju pie omītēm, jo negrib zaudēt saikni ar dzimteni. Labi saprotu aizbraucējus, jo jaunajām ģimenēm, kuras grib savu māju, to nopelnīt Latvijā praktiski nav iespējams.»
Uz aizbraukšanas sliekšņa
Tomēr pēc kāda traģiska nelaimes gadījuma, kas piemeklēja Līgas ģimeni, pienāca brīdis, kad arī jaunā sieviete stāvēja uz sliekšņa ar domu atvadīties no Latvijas, jo kā vienīgo iespēju redzēja tieši aizbraukšanu.
«Es par to domāju četrus gadus. Man ļoti patīk Vācija, vismaz divas reizes gadā uz turieni aizbraucu. Šajā valstī es noteikti varētu labi nopelnīt, tur ir augstāks labklājības līmenis, drošība un stabilitāte,» saka Līga, fitnesa trenere un nūjošanas instruktore.
Līgai radās iespēja turpināt iesākto darbu Vācijā. Jaunā sieviete jau bija aizbraukusi iepazīties ar nākamo darba devēju un darba apstākļiem, arī darba atļauja, ko tobrīd vēl vajadzēja, jau bija sagādāta. Taču, kad viņa pēc trīs nedēļām atgriezās Latvijā, lai pakotu čemodānus un pārceltos turp uz pastāvīgu dzīvi, kaut kas viņas sirdī sagriezās kājām gaisā.
«Es neatceros, ko toreiz teicu draugiem, taču tās sajūtas gan atceros ļoti labi - kad iedomājos savas klientes, mūsu kopīgos pasākumus, cik viņas pret mani sirsnīgi izturējušās, kādas dāvaniņas gatavojušas un pasniegušas, kļuva sāpīgi. Sāku domāt, ka te taču ir manas mājas, ģimene, bet tur būs tikai īrēts miteklis, apkārt sveši cilvēki. Iedomājos par dēlu, ko viņam nozīmēs šī pārcelšanās. Un vēl šis viņa retoriskais jautājums par to, kur es esmu dzimusi un kur ir manas mājas! Es vienkārši vairs nespēju spert šo izšķirošo soli,» stāsta Līga.
Viņa joprojām ir pārliecināta, ka Vācijā dzīve būtu stabilāka un nodrošinātāka, tomēr beigās parēķinājusi - ja labi grib, pietiekami var nopelnīt arī Latvijā. «Jā, man šeit varbūt būs vairāk jāstrādā, lai iegūtu to, ko varētu nopelnīt citur, vairāk jāatdod no sevis, bet līdz ar to mēs vairāk atdodam arī šai valstij,» saka Līga.
Ar prezidenta vārdu
Kristera uzvārds ir Kviesis, un Līga zina, ka viņa tēva dzimta ir saistīta ar trešā Latvijas valsts prezidenta Alberta Kvieša vārdu. Viņa apņēmusies šo saistību izpētīt pamatīgāk, lai saprastu, kādi tad ir Kristera raduraksti ar prezidentu. Savas saknes ir jāapzinās!
«Un vēl man ausīs skan arī vīra teiktie vārdi - mans dēls būs prezidents vai profesors,» saka Līga. Viņa uzskata, ka arī šis uzvārds uzlicis zināmu pienākumu pret valsti, kurā viņas dēls, kurš šobrīd apmeklē bērnudārzu un Sergeja Žoltoka hokeja skolā aizrautīgi trenējas hokejā, varbūt nākotnē paveiks lielas lietas. Pats Kristers pagaidām gan ir pārliecināts, ka dienās kļūs par hokejistu. Bet par prezidentu? Par to Kristers nav domājis.
Himna pirms katra treniņa
Hokejs ir Kristera paša izvēle, jo jau no divarpus gadu vecuma puika mājās mēģinājis pats sameistarot ķiveri un slidas un imitēt hokeja spēli. «Ķivere no iepirkumu maisiņa, vilnas zeķes kā slidas, rokās omes lielie cimdi - un tā viņš pa māju ņēmās, līdz es viņu aizvedu vispirms mācīties slidot, un tagad viņš jau trešo sezonu trenējas hokejā,» stāsta Līga.
Zēns, katru dienu dodoties uz hokeja treniņu, nostājies pie mašīnas un nodziedājis Latvijas himnu. Tāpat Ziemassvētkos pie eglītes un arī valsts svētkos, kur cilvēki vienojās lūgšanā «Dievs, svētī Latviju!» «Nezinu, no kurienes viņam tas - no hokeja vai no bērnudārza, kur patriotiskajai audzināšanai un dzimtenes mīlestībai pievērš lielu uzmanību. Katrā ziņā šīs viņa patriotisma izpausmes pēdējo triju gadu laikā arī mums ģimenē devušas tādu kā jaunu pacēlumu attieksmē pret valsti,» atklāj sešgadnieka mamma.
Pats Kristers atzīst, ka viņš kā latvietis vēlētos dzīvot tikai Latvijā, ne «kādā Vācijā vai Krievijā». Un vēl Kristers grib, lai «Latvijai neuzbruktu neviens karavīrs, viss būtu labi, nebūtu zagļu», bet savai valstij dzimšanas dienā zēns novēl tīru dabu, lai visu būtu iztīrīts un skaists.
No malas