Šodien Likteņdārzā notiek Latvijas Televīzijas un šī projekta īstenotāja Kokneses fonda rīkotais koncerts - akcija, lai parādītu, kas pa šiem gadiem te paveikts un piesaistītu līdzekļus jauniem darbiem. Tieši akcijās saņemtie līdzekļi devuši būtisku ieguldījumu dārza tapšanā. 2009. gadā par skatītāju saziedoto naudu izbūvēja perimetrālo ceļu. 2010. un 2011. gadā dārza centrālajā daļā - amfiteātrī - pabeigti zemes darbi un izbūvēta vidusdaļa. 2012. gadā uzbūvēta pirmā pastāvīgā Likteņdārza būve - skatu terase. Piecos gados šī projekta īstenošanā kopumā ieguldīts gandrīz miljons latu, kas iegūti, īstenojot dažādas ziedojumu vākšanas akcijas, piemēram, stādot kociņus, pārdodot piemiņas zīmes, izveidojot ziedojumu tālruni, piedāvājot bruģakmeni ar iegravētu vārdu centrālajā ejā un citas.
Akmeņi saulrietam
Šogad uzsvars tiek likts uz amfiteātra akmeņu krāvuma Sirmais saulriets izveidi. Viens no šīs piemiņas vietas izveides nosacījumiem bija - lai tajā parādītos tik elementu, cik cilvēku Latvija zaudējusi XX gadsimtā: kas gājuši bojā karā vai svešumā, izsūtīti, bijušie spiesti emigrēt. Kokneses fonda dibinātāji aprēķinājuši, ka tādu varētu būt ap 600 tūkstošiem. Ir vēsturnieki, kas šo skaitli apstrīd, tomēr projekta īstenotāji šo ieceri nav mainījuši, un tie ir pelēkie akmeņi, ko cilvēki uz Likteņdārzu ved no malu malām un kas Sirmajā saulrietā simbolizēs zudušās dvēseles. «Katrs no 11 000 laukakmeņiem, kas kopš 2010. gada atceļojuši uz Likteņdārzu, ir ar savu emocionālo stāstu un unikālo veltījumu. Tie katrs ir atraduši savu vietu krāvumā, bet nepieciešams vēl, tāpēc akcijas mērķis ir piesaistīt ziedojumos ap 30 000 latu, kas vajadzīgi darbu turpināšanai,» norāda Kokneses fonda valdes priekšsēdētāja Valda Auziņa. Blakus akmeņu krāvumam Likteņdārza amfiteātrī šogad akcijas dienā tiks iestādīta simboliska Ozolu godasardze, kuras tapšanu atbalstījušas 34 pašvaldības. Katrs ozols ir veltījums sava novada represētajiem.
Līdzās amfiteātrim taps apaļa piemiņas ēka, kurā varēs ieiet no kalna augšas un kā pa spirāli nokāpt lejā, piemiņas ēkas sienas būs noklātas ar šo cilvēku vārdiem. «Tāpēc ir svarīgi, lai katrs atvestais akmens tiktu piereģistrēts un mēs saprastu, kam tas ir veltīts. Vēlāk šie vārdi tiks salīdzināti ar Latvijas Vēstures arhīva sarakstiem un veidots tāds nosacīti mūsu Likteņdārza saraksts,» izrādot salā paveikto, piebilst Likteņdārza projekta vadītājs Koknesē Bruno Cīrulis. Viņš saka: «Ņemot vērā iecerēto un paveikto, domāju, ka esam pusceļā līdz izvirzītajam mērķim - visas tautas dāvanai Latvijai 100. gadadienā, ko mūsu valsts atzīmēs 2018. gadā.»
Kāzu ceremonijām
Bruno Cīrulis saka - tā ir vieta, kur satiekas pagātne un nākotne, un robežšķirtne ir ābeļu aleja, kas ved uz Likteņdārza centrālo vietu - amfiteātri: «Pagātnes zonā tiek veidots atmiņu mežs no apmeklētāju stādītajiem piemiņas kociņiem. Nereti dārza apmeklētāji mums pārmet, ka kociņi tiek stādīti pārāk cieši. Taču tur jau tā lieta - tas nebūs parks, kur koki aug 20 metru cits no cita, bet gan mežs.» Savukārt nākotnes zonā vairāk vietas ir atpūtai, kāzu ceremoniju rīkošanai. Te veidojas īpaša kāzu birztala, ko stāda jaunlaulātie. Kopš Latvijā laulību ceremonijas var rīkot ārpus dzimtsarakstu nodaļas, Likteņdārzs kļuvis par iecienītu vietu šādiem pasākumiem.
Projekta īstenotāji uzsver, ka, veidojot piemiņas vietu, rūpīgi cenšas iet konkursā uzvarējušās dārza skices autora norādītajā virzienā, jo viņa piedāvātais vislabāk atbildis gan šī dārza iecerei, gan izvēlētajai vietai. Sjunmjo Masuno pirms tam nekad nebija bijis Latvijā. Visu informāciju viņš ieguva internetā un salu pirmo reizi dabā skatīja tikai dažus mēnešus pēc tam, kad tika paziņots, ka projektu konkursā uzvarējis tieši viņa projekts. Viesojoties Latvijā un apskatot dabā vietu, kur iecerēts veidot dārzu, viņš uzsvēra, ka pēc iespējas jāizmanto tikai vietējais materiāls. Tas, protams, sadārdzina projekta izmaksas, jo to pašu bruģi centrālajai alejai varbūt lētāk būtu taisīt no kāda Somijas akmens, taču tagad tiek izmantots tikai Latvijas pelēkais laukakmens.
«Šobrīd nozīmīga ir Daugavas krasta stiprināšana, lai varētu turpināt amfiteātra izbūvi. Turpinās arī dārza ierīkošana. Paralēli kociņu stādīšanai top tehniskie projekti lielajam un mazajam kalnam, kas vēl jāuzber. Tiem būs ļoti skaists reljefs, pa tiem vedīs celiņi, varēs pastaigāties, no tiem pavērsies skaists skats uz dārzu no augšas. Otra daļa ir apbūve. Ir skatu terase, darbojas informācijas centrs. Paralēli tiek meklēti investori daudzfunkcionālās ēkas būvniecībai, kurā būs izstāžu zāle, telpas konferencēm, semināriem un citiem pasākumiem,» piebilst B. Cīrulis.
Skaits dubultojas
Ņemot vērā arvien pieaugošo cilvēku informētību un apmeklētāju skaitu, pieaug arī saziedoto līdzekļu apjoms, kas ļauj īstenot projektā paredzēto.
Salīdzinot 2011. un 2012. gadu, pērn apmeklētāju skaits ir dubultojies. 2011. gadā tie bija apmēram 50 000, bet pagājušajā gadā jau vismaz 100 000 cilvēku.
Precīzu skaitu nosaukt gan nav iespējams, jo dārzs atvērts pastaigām visiem un visu laiku, cilvēki šurp nāk un brauc arī pievakarē, kad informācijas centrs jau slēgts.
Kamēr runājamies, ekskursijā pa dārzu dodas grupa pensionāru no Gulbenes puses un stāvlaukumā ieripo vēl viens pilns autobuss. Daļa atbraukušo nāk piereģistrēt atvestos akmeņus. Arī Dzidra Klebaha no Tirzas. Viņa no savām mājām atvedusi akmeni kā piemiņu savam tēvam, kurš gājis bojā Otrajā pasaules karā: «Man tolaik bija tikai daži gadiņi, tēvu pat lāga neatceros, un mēs nezinām, kur viņš apbedīts. Tāpēc šī varētu kļūt par vietu, kur atbraukt un viņu pieminēt.»