Sākās viss kādā jūnija pēcpusdienā. Piebraucu pie mūsu bankomāta Pāvilostā, kas atrodas informācijas centra telpās, un tur viņu satiku - mana vecuma pavisam nosirmojušu sieviņu. Pazīt viņu bija grūti, lai gan mūsu meitas savulaik mācījās kopā. Šodien neesot autobusa vai arī jau pusstundu kavējot, teica Anna. Piedāvājos viņu aizvest uz mājām. Pa ceļam sākām sarunu par bērniem, un tā uzzināju par Anniņas traģēdiju.
Ar sirdi juta
Pēc zinību apgūšanas Pāvilostā mūsu meitas turpināja skoloties Liepājas Medicīnas skolā. Annas meita Rita kļuva par Liepājas Reģionālās slimnīcas ķirurģiskās nodaļas medmāsu. Reiz tur ārstējās kāds tumšmatains jauneklis, pēc tautības gruzīns. Jaunieši samīlējās un drīz ieradās Annas mājās, lai paziņotu, ka Liepājas Dzimtsarakstu nodaļā jau iesnieguši iesniegumu oficiālas kopdzīves uzsākšanai. Kas atlika Ritas vecākiem - viņi devuši savu svētību. Ar ko īsti nodarbojās Annas nākamais znots, to viņa tā arī neuzzināja. Arī Rita neko negribējusi stāstīt, parasti aizbildinoties - gan jau, vēlāk.
«Toreiz Ritai bija atvaļinājums, tādēļ viņa ar Ruslanu ciemojās pie mums ilgāk. Pēc tam abi bija iecerējuši braukt uz Pāvilostu apciemot Ritas draudzenes. Kādudien, kamēr mans vīrs ar Ruslanu vakarā cepa šašliku pagalmā, mēs ar Ritiņu birdinājām asaras manā istabā. Laikam ar mātes sirdi jutu - kaut kas nebūs labi,» atceras Anna. Pienākusi diena, kad Rita un Ruslans posās uz Pāvilostu. «Kad atvadījāmies autobusa pieturā, man bija slikta nojauta, bet vai varēju iedomāties, ka savu bērnu redzu pēdējo reizi? Atvadu buča Ritai uz vaiga sanāca tāda garāka, pat vīrs Kārlis noteica, lai beidzu puņķoties, neatvadāmies jau uz mūžu,» stāsta Anna. Pēc tam jaunie bija ieplānojuši braukt pie Ruslana vecākiem kaut kur uz Ziemeļkaukāzu, Anna vēl noprasījusi, vai tas nav tur, kur karo - Čečenijā? «Tiku mierināta, ka karš sen beidzies, bet patiesībā bija beidzies pirmais čečenu karš, taču otrais tikai uzņēma apgriezienus, vietējie aizgāja kalnos, un partizānu cīņas turpinājās.»
Tikai divas vēstules
No meitas Anna saņēmusi divas vēstules - klājoties labi, Ruslana mājās esot uzņemta mīļi. Lai nebūtu garlaicīgi, Rita mazliet piepelnoties vietējā slimnīcā. Par karošanu - ne vārda. «Par to mēs ar vīru gan no avīzēm, gan televīzijas uzzinājām. Pēc šīm divām vēstulēm iestājās klusums. Nu jau pagājuši gandrīz desmiti gadi,» nopūšas Anna.
Lai meklētu meitu, vajadzīgi līdzekļi. Tad Anna atcerējusies par savas vecmāmiņas dāvanu - masīvu gredzenu ar palielu gaiši zaļu akmeni, esot vēl no baronu laikiem. Ja to varētu pārdot, būtu nauda, par ko noalgot cilvēku meitas meklēšanai. Atcerējos savu bijušo kolēģi - arī kuģa kapteini. Reiz viņš izteicās, ka viņa dēls esot beidzis Juridisko fakultāti Rīgā un trīs gadus stāžējies Anglijā, tagad strādājot prokuratūrā. Pēc pāris dienām mēs ar prokuratūras svarīgu lietu izmeklētāju Māri sēdējām Anniņas goda istabā un klausījāmies viņas stāstu par meitu. Vienīgais pieturas punkts bija pasta zīmogs uz pēdējās vēstules - Vedeno.
Izmeklētājam bija iespēja paņemt atvaļinājumu, lai dotos noskaidrot, kas noticis ar Ritu. Pazuda viņš labi ilgi, kādudien tikai piezvanīja no Maskavas, ka tūlīt izlidojot uz Adleru un klusums. Sazvanījos ar Annu trīs četras reizes dienā. Varat iedomāties, ko šajās dienās pārdzīvoja nelaimīgā māte! Nekāds krietnais mierinātājs arī es nebiju, pāris reizītes aizskrēju ciemos, pateicu kādu mierinošu vārdu.
Pēc oficiālās versijas
Bija piektdienas vakars, kad Māris piezvanīja jau no Rīgas - rīt būšot pie mums, tad visu pastāstīšot. Un tā - mēs atkal sēžam Anniņas istabā, malkojam kafiju un klausāmies Māra stāstījumu.
Kad jaunieši nokļuvuši pie Ruslana vecākiem, tur gājis vaļā viens no nežēlīgākajiem kariem cilvēces vēsturē, tikuši slepkavoti visi, gan sievietes, gan bērni un veci cilvēki. Ruslans esot kritis trešajā dienā pēc atbraukšanas. Rita pēc tam visu laiku ņēmusies ar ievainotajiem. Arī Ruslana māsa esot ievainota plecā un nogādāta uz pārsiešanu ar visu snaipera šauteni, uz kuras laides bijušas 12 zvaigznītes. Kad karavīri iebrukuši pārsiešanas telpā, arī šī šautene atradusies tur. Mūsu Ritiņa tikusi aizturēta nevis kā medicīnas darbiniece, bet kaujiniece. Ar sasietām rokām viņa kopā ar citiem gūstekņiem tikusi iestumta helikopterā, lai nogādātu kaut kādā štābā. Viens no sagūstītajiem kaujiniekiem pēc vairākiem gadiem esot atgriezies, viņš arī zinājis pastāstīt, ka apsardzes karavīri kaut kur kalnos Ritu izgrūduši no helikoptera. Oficiālā versija - ka izlekusi pati.
Tas arī viss par krietnas latviešu meitenes traģisko likteni tālās Čečenijas kalnos. Un tas viss - mīlestības vārdā.