Daļa fotogrāfiju, kurās tvertie jauno cilvēku acu skatieni neļauj reaģēt vienaldzīgi, līdz 31. martam aplūkojama izstādē Mēs gribam - mēs vēlamies Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Intervijā Valters Kleins stāsta par šo projektu, ikdienas darbu komercfotogrāfijā un pastaigām ar mobilo telefonu.
Kādas pārdomas rodas, pēc 20 gadiem atkal skatoties uz šīm fotogrāfijām?
Ārkārtīgi emocionālas. Aizgāju uz muzeju stundu ātrāk. Domāju, ja aiziešu tieši uz atklāšanu un ieraudzīšu šīs sejas, būšu tik emocionāli saviļņots, ka nevarēšu parunāt. Apbrīnoju, cik personiski atceros katru no viņiem. Toreiz uzklausīju katru dzīvesstāstu, izstāstīju savējo - mēs aprunājāmies. Bija jāiegūst uzticība, lai rastos mūsu kopprodukts.
Tajā laikā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā uzradās ārkārtīgi daudz bērnu no visas Padomju Savienības: bēgļi, kas bēga no savām ģimenēm, avantūristi, piedzīvojumu meklētāji - visādi. Lai viņus sastaptu, devos uz dažādām vietām - bērnunamu Alises ielā, internātu Maskavas priekšpilsētā, uz nepilngadīgo koloniju Cēsīs. Mēs būvējām savu neatkarīgo valsti, bet tiem cilvēkiem, kuriem šeit būs jādzīvo un jāstrādā, neviens neko nejautāja. Bija milzīgs daudzums bērnu, kuriem neviens neko nejautāja, vienīgi teica, ka viņi ir slikti, klaidoņi, nesekmīgie, no sliktas ģimenes vai ar kādu slimību vai sindromu. Es jautāju šiem bērniem, vai kāds ir painteresējies par to, ko, piemēram, viņi vēlētos savā dzīvē sasniegt. Viņi pat apjuka no šī jautājuma. Viņi ir pieraduši vai nu neko nelūgt, vai paņemt ar varu: nozagt, atņemt, piemānīt.
Nav gribējies filmas Vai viegli būt jaunam? stilā mēģināt šos cilvēkus uzmeklēt?
Nekādā gadījumā. Tā būtu vajāšana. Tas bija garīgs projekts, tā kā dievkalpojums tiem bērniem. Pats pārsteidzošākais, ka ļoti daudzi no viņiem rakstīja par Dievu. 90. gados par reliģiju tik daudz nerunāja, bet tie bērni zināja, ka pie Dieva ir jāvēršas.
Ja mēs nejauši satiktu un atpazītu viens otru, un abi gribētu to atcerēties, tas būtu brīnišķīgi. Meklēt - tas būtu savtīgums no manas puses.
Jūs ticējāt, ka ar fotokameras starpniecību varat situāciju kaut kā ietekmēt?
Es pats tajā laikā sāku interesēties par garīgām lietām. Loloju pie sevis ideju, ka viss ir nezūdošs, ieskaitot enerģiju. Ja kāda vēlēšanās tiek izteikta, tā izplatās Visumā un atstarojas kādam sirdī, un veidojas kontakts. Šajā ziņā lielu iespaidu guvu arī no Andreja Tarkovska filmas Stalkers. Ar šo ideju gāju pie bērniem un teicu, ka es tai ļoti ticu un, ja vēlaties vismaz pamēģināt… Viņi visi gribēja! Liekas, tikai divi trīs atteicās.
Kā šie darbi nonāca Fotogrāfijas muzeja kolekcijā?
Pēc bērnu fotografēšanas vakarā braucu uz mājām - attīstīju filmas, visu nakti kopēju fotogrāfijas un nākamajā rītā atgriezos ar gatavām bildēm. Bērni jau ārkārtīgi gaida, taču pats būtiskākais bija tas, ka gadījās, ka nākamajā dienā to bērnu vairs nevarēja satikt - ar tiesas lēmumu viņš bija aizsūtīts prom vai atbraukuši pakaļ vecāki. Līdz ar to tādā ekstrēmā režīmā tapa tikai pa divām fotogrāfijām - viena kopija bērnam, otra ar viņa parakstu man.
M6 galerijā notika izstāde, un tad fotogrāfijas nonāca manās mājās. Trīs milzīgas kastes, un māksliniekiem vienmēr ir problēma, ko darīt ar saviem darbiem. Aizvedu darbus uz Fotogrāfijas muzeju un toreizējam direktoram Vilnim Auziņam teicu: «Ja tu pieņem, tas ir muzejam.» Tā viņas tur nogūla.
Tādējādi šīs fotogrāfijas neatradās starp tām, kuras jūs apzināti iznīcinājāt?
Nē, tām netika darīts pāri. Es nezinu, kāpēc visiem tik ļoti interesē jautājums par tām iznīcinātajām bildēm un negatīviem. Man tas šķiet tik utilitāri un saprotami. Fotogrāfs rada filmu un fotogrāfiju simtus - apaug kā kuģis ar piepēm un zaudē ātrumu. Starp tām ir daudz nevajadzīgu lietu, un ir arī savi apsvērumi, kāpēc es nevēlos šīs atmiņas, kas ir bildēs. Jā, es vienu milzīgu daļu iznīcināju, un fotogrāfiem tas ir normāli. Tas nav tas pats, kas iznīcināt mājas albumu ar vecmāmiņas fotogrāfijām.
Vai apsverat domu atgriezties sociāli kritiskas dokumentālās fotogrāfijas žanrā?
Priekš kam? Mani interesē tas, kas mani interesē tagad. Man nav vajadzības pašam sevi kopēt. Ilgu laiku nestrādāju, jo mani pilnībā neinteresēja radošas tēmas. Biju nodevies komerciālai fotogrāfijai, ziedojot tai ārkārtīgi daudz gadu. Tagad atkal sāk atgriezties interese par radošo darbu. Pirms četriem gadiem realizēju projektu Entropija. Tagad pusotru gadu fotografēju tikai ar mobilo telefonu. Esmu priekš sevis atradis kaut ko pilnīgi jaunu un apburošu. iPhone ar savām aplikācijām ir vienkārši neaprakstāmi interesants instruments.
Kas ir tas jaunais?
Tas, ka es neko nevaru ietekmēt. Profesionālajā darbā esmu pieradis ietekmēt visu: tehniskos parametrus, asumu, dziļumu, gaismas jutību, objekta fokusa attālumu, kameras tipu, modeli, situāciju. Šeit man ir tikai kadrs un nospiešanas poga. Otrkārt, tas vienmēr ir līdzi, un es to neuztveru kā fotoaparātu.
Kā tas maina domāšanu?
Ārkārtīgi! Ar iPhone sāku fotografēt lietas vai notikumus, patiesībā - savus personiskos emocionālos piedzīvojumus -, kurus nekad, nekad nefotografētu ar profesionālo kameru. Un es nebeidzu brīnīties par rezultātu, kas ir pasakains. Šis formāts ir fotogrāfijas nākotne. Tas kļūs advancētāks, un līdz ar to izzudīs «ziepju trauki», zemās klases kameras.
Esmu sajūsmā, ka ar iPhone varu justies kā bērns - redzējums ir ļoti atvērts. Pēc darba studijā paņemu telefonu un labprāt izstaigāju Rīgu. Esmu sagatavojis lielu kolekciju un ļoti ceru, ka nākamgad man izdosies to parādīt izstādē.
Intervijā Foto Kvartālā teicāt, ka šodien komercfotogrāfijas žanrā fotogrāfijas uzdevums nav radīt tēlu, bet gan izstāstīt to, ko var izlasīt sauklī. Tā ir vienmēr?
Lielākoties. Bet par reklāmas foto varam nerunāt, jo tā mani neinteresē pilnīgi nemaz. Modes fotogrāfija ir kas mazliet savādāks, tur tiek prasīta kreativitāte. Ir jāizdomā sižets, kaut kas atraktīvs un interesants, jo neviens pie manis nenāk ar gatavām skicēm. Es ar prieku to joprojām daru, bet viendien es ar prieku to vairs nedarīšu nekad.
Ko darīsiet?
Komercfotogrāfijā esmu bijis pietiekami ilgi, un ir pienācis laiks, kad gribas atgriezties pie mākslas fotogrāfijas, ja tā drīkst teikt. Neviens jau nav teicis, ka tā ir māksla. Mēs tikai to mēdzam tā dēvēt.
Kurš zinās?
Neviens. Laiks. Man patīk salīdzinājums, ka valsts drukā naudu, bet tās vērtība visu laiku krītas, savukārt mākslas darbs arī ir nauda, un tās vērtība tikai pieaug. Fotogrāfijas tirgū Parīzē neviens nerunā par mākslas fotogrāfiju, bet par konkrētā darba materiālo vērtību.
Kādu fotogrāfiju jūs vēlētos iegādāties?
Es nevienu nepirktu. Mani citi autori neinteresē. Es pats pērku savus darbus tādā ziņā, ka nepārtraukti investēju savā fotogrāfijā. Mani interesē tas, kā pasaule atspoguļojas manī, un, protams, tās profesionālās iemaņas, kas ir sakrātas gadiem, ļoti palīdz skatīties arī caur to pašu iPhone.
Ko jūs šodien parakstītu zem sava autorportreta?
Tviterī ierakstīju: katrs jāņtārpiņš ir absolūti pārliecināts, ka viņš ir vienīgais gaismas nesējs šajā kosmiskajā tumsā. Mēs katrs esam tāds jāņtārpiņš - uzskatām, ka esam gudri, skaisti un svarīgi, ka esam gaismas nesēji, un apkārt ir tikai tumsa. Bet bez visa tā ir arī saule, mēness, zvaigznes un citi gaismas avoti.
Izstāde