«Lūdzu, atsūtiet man to māsiņu ar melnajām acīm!» mazais pacients vēlāk lūdzis, kad ārstējās slimnīcā. Pēdējos 17 gadus bērnu māsas Olgas Popovas darbavieta ir Bērnu slimnīca Gaiļezerā, taču viņas darba stāžs jau ir 27 gadi. O. Popova saka - gadījies, ka uz slimnīcu atved viņas kādreiz mazo pacientu bērnus. «Man jautā - jūs esat tā pati Olga Popova, kura strādāja bērnudārzā par māsu? Tiešām? Bet tad jūs likāties tāda pieaugusi, bet tagad - tik jauna.» Daudzi pacienti un viņu vecāki Olgā saskata savu sirdsmāsiņu, viņa balsojumu topā ir viena no pirmajām akcijā Meklējam sirdsmāsiņu. Tiesa, balsošana vēl turpinās, akcija notiek līdz 30. septembrim. To rīko Rietumu bankas labdarības fonds ar Pētera Avena labdarības fonda Paaudze un laikraksta Diena atbalstu. Balsot par savu sirdsmāsiņu var Bērnu slimnīcas nodaļās vai akcijas mājaslapā www.diena.lv/sirdsmasina.
Pameta kalnus
Olgas Popovas liktenis izšķīrās pirms 30 gadiem. Bērnībā un jaunībā viņa dzīvoja Ivanofrankovskas apgabalā rietumu Ukrainā, Lipovicas ciemā kalnainā reģionā. Olga auga 16 bērnu ģimenē, bija piektais bērns. «Tāpēc man vienmēr ir bijis viegli saprasties ar bērniem, es mīlu bērnus, un pašai nu ir trīs bērni,» saka O. Popova. Lielā pagrieziena punkts Olgas dzīvē notika skolas izlaiduma vakarā - meitene saslima, viņai diagnosticēja angīnu, veseļošanās bija ilga, un viņa netika uz iestājeksāmeniem vēsturniekos. Turklāt slimošanas laikā māsiņa kļūdījusies, uz visu mūžu izraisot alerģiju pret penicilīnu. Olga gan ļaunu prātu netur, jo «visi jau kādreiz kļūdās», taču toreiz sapratusi - vēlas studēt medicīnu, lai palīdzētu cilvēkiem. Tiesa, pirmoreiz viņa cilvēka dzīvību izglābusi 16 gadu vecumā - savā dzimtajā ciemā viņa devusies padzerties uz aku, taču tur ieraudzīja iekritušu sievieti. Meitenei izdevās viņu izvilkt no akas.
17 gadu vecā Olga nolēma sekot draudzenes piemēram - devās uz Latviju, lai mācītos par māsu. Pēc māsu skolas beigšanas Olgai sanāca strādāt slimnīcā neilgu laiku, jo drīz piedzima meita. Olga sekoja meitiņai tiešā nozīmē - sākumā strādāja par māsu meitas bērnudārzā, pēc tam meitas skolā. Kad bērnam palika desmit gadu, mamma devās strādāt uz Bērnu slimnīcu Gaiļezerā. Sākumā strādājusi nodaļā, kas cīnās ar dažādiem vīrusiem. Pēc tam bija jāizvēlas starp jaundzimušo un psihiatrijas nodaļu. Viņa izvēlējās mazuļus. O. Popova saka - psihiatrijas nozarē nomācoši liekoties tas, ka tikpat kā neredzi sava darba augļus: «Ja es nevaru saprast, kā bērnam palīdzēt, man ļoti sāp sirds. Ir ļoti grūti noskatīties, ka bērnam labāk nepaliek.»
Tēvi arī ģībst
Olga Popova jaundzimušo nodaļā strādāja septiņus gadus. Reiz viņai nācies glābt mazuli ļoti tiešā nozīmē. Kad ap pulksten 1 naktī Olga sēdējusi māsas postenī un rakstījusi dokumentus, viņa ievērojusi - kāda māmiņa tā ilgi un savādi skatās uz savu mazuli. Olga piegājusi tuvāk. «Bet viņa tikai skatās un neko nesaka. Jautāju, vai kaut kas noticis. Man šķiet, viņš aizrijās - māmiņa saka,» atceras Olga. Bērns jau bijis zils, taču izdevies mazuli izglābt.
Nu jau aptuveni sešus gadus Olga strādā Bērnu slimnīcas NMP nodaļā, kur bērnus izmeklē, sniedz palīdzību, nosūta ārstēties uz citām nodaļām vai patur novērošanā uz diennakti.
Olga daudz ko darbā novērojusi. Piemēram, parādījušās mammas, kuras negrib savus bērnus ņemt rokās. Viņa jautājusi, kādēļ. Kāda mamma atbildējusi: bērns tad pieradīs dzīvoties pa rokām. Olga par to brīnās: «Bet, kad bērns saslimst, viņš ir jāņem rokās. Bērns jūt mammas sirdspukstus, siltumu, jūtas pasargāts. Mammai taču tas būtu jāsaprot.» Protams, ir arī mammas, kas ļoti rūpējas. Arī daudzi tēvi esot ļoti gādīgi. «Pēdējos gados esmu pamanījusi, ka daudzi tēvi rūpējas par bērnu vairāk nekā mammas. Var jau būt - sievietēm vairāk darba, vīri kļuvuši par bezdarbniekiem,» spriež Olga. Tēvi pie sasirgušajiem bērniem sēžot ilgas stundas, viņus ēdinot, mazgājot, prasot māsām padomus. «Mēs parādam. Viņi ir tādi ļoti izpildīgi,» nosmaida Olga.
Tēvi arī reizēm ģībstot. Reiz Olga likusi piecgadīgai meitenei katetru, un, kad parādījušās asinis, viņa ieraudzījusi, ka bērna tēva seja krāsojas pavisam balta. «Jums slikti palika?» «Bišķiņ.» Olga teikusi, lai apsēžas uz beņķīša turpat līdzās. Taču tētis nolēmis doties pāri visai telpai uz melno dīvānu. Līdz tam viņš netika, nogāzās un sasita seju.
Izdomās nesāpīgo adatu
Ar O. Popovu runājot, jūtams, ka viņa bērnus gan mīl, gan arī ļoti ciena. Labi saprotas. Piemēram, piecgadnieki runājot visu, ko domā. Tā arī pasakot: jā, es, protams, izturēju, bet bija sāpīgi, pārstāsta māsiņa. Viņa varot tikai piekrist - protams, sāp, bet, kad atveseļosies, būs labāk. Viņa priecājas, ka bērni vēlas mainīt pasauli. Kāds mazs puika teicis: kad es izaugšu, es izdomāšu tādu adatu, kas dziedās - no tās skanēs mūzika, un tā būs pilnīgi nesāpīga, jo pati atsāpinās. Olga parēķinājusi un atbildējusi: tad jau es būšu pensijā. Viņš sacījis: bet vismaz tu zināsi, ka tāda adata ir.
Ar mazo pacientu vecākiem visbiežāk izdodas labi sadarboties, liekot lietā izpratni, pacietību un labas komunikācijas spējas, taču Olga neslēpj - kad aizrādām, ka neievēro higiēnu, var gadīties, ka par mums sūdzas. Olga nespēj klusēt, kad redz vecākus sniedzam bērnam savu netīro mobilo telefonu, kas ātri vien nonāk bērna mutē. «Vai sterilizējāt?» viņa saka. Satraucoties par vīrusiem, no kuriem bērni cieš. O. Popovas mājās, šķiet, valda tikpat stingra kārtība kā darbavietā. Kad abi jaunākie bērni dvīņi atgriežas mājās no skolas, pirmais jautājums: «Rokas?»