Tagad tie, kuri grib slēpot, izmanto kādu no piedāvātajām trasēm Rīgas apkārtnē. Visas iespējas, kaut pašā Rīgas centrā slēpo. Bet tas, saprotams, nevaļīgajiem vai arī tiem, kuri grib patrenēties kādam no Latvijas slavenajiem slēpojumiem. Tie šogad notiek visur. Ne tikai Ērgļos vai Gaiziņā. Katru nedēļas nogali. Latvija slēpo. Un lielākoties - pa apli. Baiļu apļi. Apkārt Talsiem. Apkārt Alaukstam. Burtnieku novada aplis. Apkārt Gaiziņam...
Tas, ka pa apli, tas labi. Slēpojot pa apli, ļoti bieži finiša vieta ir gandrīz turpat, kur starts. Un tā ir vieta, kur parasti atstāj savas mantas.
Tautas slēpojums Madonā pagājušās nedēļas nogalē šajā ziņā nebija izņēmums. Tāpat kā citur Latvijā, arī pie Madonas Smeceres silā visi slēpoja pa apli (nu gandrīz pa apli). Astoņpadsmit kilometru. Bija tādi, kuri slēpoja divpadsmit, un vēl citi slēpoja trīs kilometrus. Tas pēc katra spējām. Visi jau nav vienādi. Kopā kādi trīs simti esot bijuši (pēc oficiālās reģistrācijas datiem), bet droši varu teikt, ka to slēpotāju bija krietni vairāk. Pats redzēju.
Jā. Ar koka slēpēm gan nevienu neredzēju. Protams, tas nenozīmē, ka kāds ar tādām neslēpoja. Bet vairāk ticams, ka tomēr ne.
Uzzinājis, ka biju Madonā, kolēģis Raitis man no rīta ar skaudību teica - pirms kāda laiciņa Smiltenē pie bitenieka Viļa Medņa mājās esot redzējis tāāādas Fischer slēpes. Speciāli slidsolim. Arī Smeceres silā viņš ar tām (droši vien, ka ar tām) slēpoja. Tīri atzīstami. Sešdesmitgadnieku grupā.
Jā. Viss mainās. Mainās slēpotāju apģērbs, slēpes. Ne tikai tiem slēpotājiem, kuri vairāk iecienījuši kalnus. Pēdējā laikā strauji mainās arī tiem, kuri šļūkā pa mežu. Slēpošanas inventāra tirgotāji bažījas. Nevarot šogad apmierināt visu slēpotgribētāju vēlmes. Piegādātāji nespēj savest uz Latviju pietiekamā daudzumā vajadzīgā izmēra preci distanču slēpošanai. Pirms gadiem desmit kaut ko līdzīgu dzirdēju par kalnu slēpošanas inventāru. Interesanti. Tas tāpēc, ka Latvijā šogad sniegs? Bet varbūt mēs vairs neesam tā kalnu slēpošanas lielvalsts, par kādu sevi iedomājāmies? Un tagad esam plakani, pauguraini un mežiem apauguši!
Šajā sakarā atcerējos gadu vecu notikumu Vankūveras olimpiādē.
Biju ceļā uz kalnu slēpošanas trasi pie Vistleras. Vispirms bija jābrauc ar autobusu, tad ar vienu pacēlāju, tad otru. Aizvien augstāk kalnos. Sēdējām pacēlājā uz soliņa trīs, katrs savā kājstarpē iespiedis sev dārgāko. Viņi - kalnu slēpes, nūjas, es - fototehniku un lielo, smago objektīvu. Sēdējām, mūs cēla augšā. Tad tie blakussēdētāji, kas varēja būt vietējie, neizturēja, sāka runāt un - kā parasti tādās reizēs - drošības pēc noprasīja, no kurienes esmu un vai no manas valsts arī šodien kāds startē nobraucienā. Lepni teicu, ka startē gan. Nekāds pārsteigums tas viņiem nebija, ja jau reiz es turp devos. Ar to, kur atrodas Latvija, viņiem, kā izskatījās, radās neliela neskaidrība, tāpēc viņi tā veikli pajautāja, vai tai mūsu zemē arī ir kalni. Protams, es lepni teicu, ka ir gan. Tad viņi gribēja zināt, cik tie kalni ir augsti. Teicu, ka viens ir augstāks pat par trīssimt metriem. Tad iestājās klusums. Man bija tāda sajūta, ka viņi labprāt redzētu manu seju, bet mēs sēdējām blakus un manu sejas izteiksmi viņi neredzēja. Drošības pēc viņi vēlreiz pārjautāja - un sportists no jūsu valsts šodien startē nobraucienā? Un es ar lepnumu teicu, ka startē gan. Mēs tuvojāmies savam ceļamērķim, un mans solabiedrs pa labi novilka, ka tas gan esot vareni. Protams, ka vareni.
Reizēm vienkārši parunāt ar līdzcilvēkiem arī ir vareni. Nevajag braukt nekur tālu.
Vakarā pēc slēpošanas Smeceres silā sēdējām Jāņa pirtiņā netālu no Madonas. Gan Jānis bija noslēpojies, gan viņa sieva bija noslēpojusies, viņu meita un arī viņu draugi bija noslēpojušies. Tāpēc, ka slēpošana ir viņu aizraušanās. Sēdējām uz lāvas un runājām. Jānis slēpo daudz, diezgan bieži piedalās dažādos slēpojumos. Mani interesēja - kā ir? Ja slēpošana ir aizraušanās. Cik svarīgs tādās tautas sacensībās ir dalībnieku skaits tam, kurš slēpo. Viņš teica, ka salīdzināt to varot ar krogu. Ja krogs ir pilns, ļaužu apmeklēts, tas nozīmē to, ka ēdiens tur ir labs un laba ir apkalpošana, viss ir labs. Sacensībās tāpat. Ja ir daudz dalībnieku, tad, visticamāk, arī trase ir laba, labi sagatavota sacensību organizācija. Madonā tā bija laba.
Un Madonā bija putra ar ievārījumu, teicu. Un putra bija tiešām laba, piebilda Jānis. Nesen viņš atgriezās no Austrijas, kur noslēpoja 42 kilometrus garo Dolomitenlauf slēpojumu. Tur vakarā pēc slēpošanas esot dota gulašzupa, pasta un vēl arī vīns un alus. Šo tēmu izbeidzām, kopīgi vienojoties, ka tas bija Austrijā.
Jānis, protams, nav vienīgais tāds distanču slēpošanas entuziasts. Vismaz kādi pāris simtu no Latvijas ik pa brīdim aizšauj uz kādu no lielajiem pasaules slēpošanas pasākumiem uzslēpot. Tāds sava veida tūrisms.
Zviedrijā Vasaloppet slēpojumam esot jāpiesakās krietni laicīgi. Vismaz vairākus mēnešus iepriekš. Visi gribētāji netiek. Zviedri vairāk par 14-16 tūkstošiem nevarot uzņemt. Un tas, zinot, ka slēpojuma garums ir 90 kilometru. Zinot, ka katru gadu kādi pāris dalībnieku distanci ir spiesti nobeigt debesu dārzos, kur sniega nemaz nav. Lūk, arī tāds slēpotāju ekstrēms.
Norvēģi, tādi romantiski būdami, savu Birkebeinerrennet slēpojumu apvienojuši ar teiku par tāltālos laikos notikušo karaļa bērniņa glābšanu. Tāpēc gadu no gada slēpotāji no visas pasaules sabrauc tur un visus 54 kilometrus slēpojuma laikā uz muguras nes trīsarpus kilogramu smago mugursomu, iztēlojoties, ka glābj norvēģu karaļbērniņu. Stāsta dēļ vien vajadzētu atrast iespēju aizbraukt uz Norvēģiju noslēpot.
Tartu maratons Igaunijā arī ir slavens. Galvenais - tuvāk. Latvieši esot iecienījuši. Bet igauņi vairāk par kādiem astoņiem tūkstošiem dalībnieku trasē nespēj uzņemt. Varētu būt, ka tur jau nokavēta pieteikšanās, varbūt ne. Distance tomēr 63 km gara.
Jāpatrenējas. Tad varētu atbraukt un - apkārt Gaiziņam. Slēpes jānopērk. Interesanti, cik slēpotāju šajā sestdienā vicos apkārt Alaukstam.