Kopš aukstā kara beigām Amerika ir centusies pielāgot savu ārpolitiku iepretim PSRS mantiniecei Krievijai. Šīs attiecības ir bijušas sarežģītas. Piemēram, kad vēl 2008. gadā toreizējais ASV prezidents Džordžs Bušs NATO samita laikā Bukarestē vēlējās skaidri nostādīt Gruziju ceļā uz dalību aliansē, tas tika noraidīts lielā mērā Francijas un Vācijas pretestības dēļ. Iemesls tam - šo valstu bažas par Krievijas reakciju. Kā zināms, Krievija ļoti nevēlas, lai agrākās PSRS valstis integrētos Rietumu organizācijās. Šī valsts to izjūt kā draudu sev. Tā paša gada vasarā Krievija uzbruka Gruzijai un vēl šodien okupē daļu tās teritorijas. Amerika šajā konfliktā neiesaistījās. Kad Baraks Obama pirmo reizi kļuva par ASV prezidentu pusgadu vēlāk, viņš pat pasludināja vēlmi restartēt Amerikas attiecības ar Putina vadīto Krieviju. Obamas vadītā Amerika faktiski izrāda vēlmi samazināt jebkādus konfliktus ar Krieviju - klusēšana Gruzijas jautājumā ir šāda izpausme. Visticamāk, Obamas otrās prezidentūras laikā mēs varam sagaidīt šādas ārpolitikas turpināšanu.
Starptautiskā kontekstā aizvien skaidrāk redzams, ka ASV ārpolitika vēlas pārlikt aukstā kara uzsvaru no bijušās lielvaras Krievijas uz mūsdienu lielvaru Ķīnu. Ķīnai ir potenciāls ne tikai izaugt par pasaules lielāko ekonomiku, bet tai arī pieaug spēja izvērst varu ārpus savas valsts robežām. Ķīna nesen ir iegādājusies savu pirmo aviācijas bāzes kuģi, kas ar laiku krietni vien varētu pastiprināt šīs valsts spēju ietekmēt jūras tirdzniecības ceļus. Ķīnas vēlme iekļaut Taivānu savā pārvaldībā ir ilgi briestoša problēma ASV ārpolitikai, kā arī potenciāls drauds citiem ASV sabiedrotajiem, kā Japānai un Dienvidkorejai. Laikā, kad Amerikas bruņotajiem spēkiem ir jāizvēlas prioritātes ierobežota budžeta dēļ, Krievija tiem vairs neatrodas pirmajā vietā. Jo mierīgākas ir Amerikas attiecības ar Krieviju, jo vieglāk tai pievērst savu uzmanību notikumiem Ķīnā. Taču Ķīna arī Krievijai varētu izrādīties galvenā nākotnes problēma, īpaši ņemot vērā lielo ieceļotāju skaitu no Ķīnas, kas aizvien vairāk ierodas Austrumsibīrijā.
ASV ārpolitikas interešu maiņa no Krievijas (un Eiropas kopumā) uz Ķīnu ietekmē arī Latviju. Meklējot mierīgākas attiecības ar Krieviju, Obamas valdība nevēlēsies nevajadzīgi iesaistīties «sīkos» notikumos mūsu reģionā. Taču, zinot Krievijas prezidenta Putina virzīto ārpolitiku attiecībā uz t. s. «tuvajām ārzemēm» un «tautiešiem ārzemēs», ir skaidrs, ka spiediens no Krievijas uz Latviju vēl var pieaugt. Kamēr Amerika vēlas nedaudz no mūsu reģiona atkāpties, Krievija cenšas savu ietekmi tajā palielināt.
Izprotot ASV ārpolitikas maiņu no Eiropas uz Āziju, kā arī apzinoties, ka Krievija joprojām cenšas paplašināt zināmu aizsardzības buferi ap sevi, mums pašiem ir daudz aktīvāk jārīkojas ne tikai NATO ietvaros, bet arī pašu zemē. Protams, pirmajai prioritātei jāpaliek aktīvai līdzdalībai NATO un labu attiecību uzturēšanai ar ASV. Taču tajā pašā laikā mums apzināti jāstiprina sadarbība ar mūsu kaimiņvalstīm Somiju, Zviedriju, Dāniju, Poliju, Lietuvu un Igauniju, kuras nevar ignorēt faktu, ka arī atrodas pie Baltijas jūras netālu no Krievijas. Svarīgi attīstīt ne tikai diplomātisko, bet arī aizsardzības sadarbību.
Jo tālāk Obamas vadītā valdība attālināsies no Eiropas, jo nozīmīgāka mūsu spēja pašiem sevi aizsargāt. Pēdējos gados mēs redzam, ka Krievija aizvien labāk apgūst «maigās varas» taktiku - pārliecināt cilvēkus, ka Krievijai ir tikai labi nodomi iedzīvotāju interesēs. Krievija ar masu medijiem, grāmatu dāvinājumiem utt. veiksmīgi uzrunā Latvijā dzīvojošo krievu kopienu. Ja Krievija spēj šos cilvēkus uzrunāt un ietekmēt, tas tikai norāda, ka integrācijas politika Latvijā līdz šim nav bijusi pārāk veiksmīga. ASV diplomāti un bruņotie spēki nepalīdzēs mums tikt galā ar šādu Krievijas taktiku. Tā vietā mums pašiem ir jāatver acis. Tikai mūsu rokās ir šo cilvēku integrācija. * EIropas Parlamenta deputāts (Vienotība)