Laikraksts Diena atskatījās uz ievērojamu pērnā gada notikumu, kas nu gandrīz aizmirsts. «Visa revolūcija ir izčābējusi tikpat ātri kā tās maijpuķītes. Es atceros, ka toreiz man tās diezgan ātri novīta,» pacilāto pērnā gada 28. maija nakti pēc Valsts prezidenta Valda Zatlera Rīkojuma nr. 2 par Saeimas atlaišanu atceras studente Laila Ludborža. Maijā studente Dienai pauda gandarījumu, ka nav «piedzimusi dziesmotās revolūcijas laikā, bet bija uz maijpuķīšu revolūciju». Arī citi Dienas toreiz un tagad aptaujātie atzina: lai gan oligarhus no Saeimas izdevies dabūt prom, tomēr cerētā jaunā politika vēl kaut kur kavējas. Taču cerība mirusi neesot.
«Mēs sagaidījām: ja ir valdība bez Saskaņas centra, bez ZZS, kā arī, bez šaubām, bez Tautas partijas un Šlesera Reformu partijas, beidzot mums praksē tiešām tiks īstenoti principi par atklātību un tiesiskumu bez kompromisiem. (..) Bet ir šis pēdējais Latvijas valsts mežu ziedojums, kur tā vietā, lai principiāli pateiktu - viss, mēs pārtraucam veco politiku, ir šī pasīvā aizbildināšanās,» pašreizējo situāciju vērtē Delnas direktors Kristaps Petermanis, kurš 28. maija vakarā viens no pirmajiem sociālajā tīklā Twitter izplatīja aicinājumu pulcēties pie Rīgas pils Zatlera atbalstam. Viņš atzina, ka cerība uz koalīcijas «saņemšanos» vēl esot, bet pagājis jau pietiekami daudz laika, lai mainītu veco politiku. Pārmaiņu kavēšanās mulsina maijpuķīšu revolūcijas karsējus - tomēr neviens nenoliedz, ka pārmaiņas notikušas uz labu.