Ciemošanās mums parasti sanāk kādā goda reizē - vārda vai dzimšanas dienā, bet kādreiz arī tāpat vien, liliju ziedēšanu vai plūmju nogatavošanos svinot. Protams, par cienastu domā saimnieks, taču nekad vēl nav ienācis prātā, ka varētu ciemos nākt tukšām rokām, pat tad, ja līdz algai palikusi nedēļa, bet makā skribinās kaķu nenoķerta pele. Tomēr, saliekot kopā pa mazumiņam, kaut kas garšīgs parasti sanāk, bet trūkstošo aizstāj omulība un sirsnība.
Nu nevarētu es iet ciemos tikai tāpat vien, pieklājības pēc! Pat ejot intervēt, it sevišķi, ja nākas apciemot mājās vecus cilvēkus vai ģimenes ar bērniem, neērti iet tukšām rokām. Kaut gan ir gadījies, ka mamma pārmetoši noskatījusies uz šokolādi vai konfekšu maisiņu bērna kārīgajās roķelēs, jo saldumi taču bojā zobus! Tāpēc labāk cenšos saldumu vietā paķert kādu banānu vai apelsīnu.
Lai gan krīze arī pie mums ir izdarījusi savas korekcijas, Latgalē parasti ienācējam tomēr tiek piedāvāts cienasts, lai cik pieticīgs tas būtu. Šī tradīcija ir mūžsena, saglabājusies vēl no tiem teiksmainajiem laikiem, kad baltais Dieviņš esot pa zemes virsu staigājis un kā nejaušs garāmgājējs iemaldījies te vienā, te otrā mājā.
Tomēr esmu novērojusi arī to - jo turīgāki saimnieki, jo lielāka iespēja, ka tev netiek piedāvāta pat karstas tējas krūzīte, savukārt trūcīgā daudzbērnu saimē vai pensionāra miteklī pat negaidīts žurnālists tiek uzņemts kā mīļš ciemiņš.
Atceros, kā pirms daudziem gadiem šausminājos par Zviedrijā dzīvojošās literatūrpētnieka Miķeļa Bukša atraitnes Janīnas Bukšas stāstu par to, kā pēc kara emigrējušie latgalieši bijuši pārsteigti par zviedru paražām. Tur neesot pieņemts, ejot ciemos, paņemt līdzi vēl kādu, jo saimniece gatavo precīzi tik daudz sviestmaižu vai kūciņu, kāds ir paredzētais viesu skaits.
Latgalē tas vēl joprojām liekas kaut kas nedzirdēts - te ne maizes gabali, ne kotletes uz galda netiek skaitītas - gan jau atradīsies kāds kumoss arī nejaušajam ciemiņam, jo prieks no jaunas iepazīšanās taču ir divtik liels!