Ņemt līdzi varot tikai mazos sunīšus, kurus nes rokās vai somā. Par mazajiem suņiem aicinoši izteicās arī ēstuvju saimnieki, kad rakstīju par to, ka suņus diez kā nemīl Rīgas restorānos. Kāds īpašnieks atzina - negaidām lielos suņus tāpēc, ka siksna sapinas ap galdu tā, ka var to apgāzt; turklāt, jūtot ēdiena smaržu, suņi nosiekalo galdautus. Toreiz aizdomājos, ka suņu sabiedriskā telpa ir izpletusies. Savulaik viņus dzina ārā no veikaliem, bet patlaban mazos, smukos pintiķus iesēdina lielveikala ratos starp apelsīniem.
Man ļoti patīk suņi. Nu ļoti. Glāstu svešiniekus, gribu sadraudzēties ar kaukāzieti pie ķēdes, kurš rēc putainu muti. Nesen uz ceļa atradu suni ar sabrauktu ķepu, sazvanīju Līču patversmi, un viņu cilvēks atbrauca pakaļ, uzņēmās rūpi. Par spīti visam, nemainīgs paliek kāds novērojums: suņiem aizvien biežāk pielīdzina cilvēka nodarbes. Sunim ir savas, cilvēkam savas. Kopīgi viņi var atpūsties abiem piemērotās vietās. Es neeju suņa būdā un neskrienu līdzi viņa gaitās. Negribu, lai viņš iet uz gadatirgu. Viņam ūdens dzeramā māla bļoda jāpiemēra? Un ko viņš veikalā? Bikses pirks?
Zinu, ka šādu uzskatu var tulkot kā konservatīvu un neiecietīgu. Tas sakņojas manā pieredzē. Esmu no laukiem, kur lopiem piederējusi kūts un pļava, sunim - sēta. Viņš strādā: ziņo par svešiniekiem, padzen vistas no dobēm, gana aitas. Jā, vakaros viņš ienāk istabā, ar viņu runājas, glauda, baro ar kārumiem, taču gultā sunim nav vietas. Par kaķiem cits stāsts - viens nenāk klēpī, otrs to vien dara. Viņa funkcija - būt mīlētam. Gluži tāpat kā lielai daļai pilsētas suņu, kuru sarga funkcija pārtapusi citā - prieka radīšanas funkcijā.
Lai suns brauc uz Rundāles pili, ja patīk būt ar saimnieku, kuram klausa. Tikai saimniekam derētu atcerēties, ka daži cilvēki no suņiem baidās. Vai cilvēks var justies brīvi viesu mājā, kur pretī skrien saimnieku vai viesu milzenis, kurš rāpjas auto un laiza seju, kaklu un, Jēzus Kristus, arī ausis. Pretoties? Ja nu iekož? Viesi ir tik dažādi, ka arī videi jābūt gana neitrālai.