Nebūs, kur likties
Kad pirmais Matīsa biznesa plāns par kreklu apdrukas uzņēmumu neizdevās, vecāki piedāvāja viņam nodarboties ar to, ko jau 20 gadu dara paši, - Jomas ielā Jūrmalas apmeklētājiem tirgot dzintaru. Vecāku veikals atrodas Dzintaru koncertzālei tuvākajā gājēju ielas malā, Matīsa - tuvāk Majoru stacijai. Pirmajam īsta zelta dzīsla ir Jaunais vilnis, kad tur iepirkušās arī krievu estrādes zvaigžņu ģimenes, savukārt Matīsa veikalam varētu klāties labāk aukstajos mēnešos, kad stacijas apkaimē cilvēku ir vairāk. Trūkst vēl trešā veikala - ielas vidū -, un tad jau tūristiem nebūs kur likties, smejas Matīss. Viņš uzsver, ka abi veikali savā starpā nekonkurē, jo reti kuram tūristam ir pietiekami daudz laika, lai Jomas ielas promenādi kārtīgi izstaigātu visā tās garumā. Kopumā, pēc Matīsa aplēsēm, Jomas ielā atrodas četri dzintara lietu veikali, kā arī vairāki tirdzniecības stendi, kas atvērti tikai vasarā.
Vēl viens veikals Jomas ielā patiešām ietilpst Matīsa nākotnes plānos, arī «uz Rīgu gribētos». Tieši Rīgā (precīzāk - Vecrīgā) Matīss vēlējies «nobāzēties» vispirms, taču īres līgumu nosacījumi bijuši tādi, ka «roka necēlās parakstīt» - lieli ieguldījumi remontā, priekšapmaksas, augstas soda sankcijas -, tāpēc ar savu ideju Matīss atgriezies dzimtajā Jūrmalā, kur pirms pāris mēnešiem noīrējis telpas no pazīstamas saimnieces. Tās pirms brīža bija pametis kancelejas preču veikals, un ieguldījumi to apdzīvošanā bijuši salīdzinoši nelieli - remonts nebija jātaisa, vien jānopērk visas vajadzīgās mēbeles.
Darbs trijiem
Bizness sākts no vecāku, brāļa un triju draugu iekrājumiem, kopā - ar 15 tūkstošiem latu. Aptuveni divtik ir vērta arī produkcija, kas no ražotājiem paņemta ar pēcapmaksu. Šāds kreditēšanās veids izvēlēts tāpēc, ka «no bankas kaut ko dabūt būtu bezcerīgi», gan arī tāpēc, ka pazīstami aizdevēji ir iecietīgāki pret īslaicīgām grūtībām un piedāvā elastīgāku naudas atdošanas grafiku. Aizdoto naudu Matīss cer atmaksāt pāris gados. Lai gan tūristu atstātās naudas apjoms kopumā šogad krietni samazinājies (pēc Matīsa vecāku novērojumiem - aptuveni uz pusi), «dzīvošanai pietiek,» atzīst Matīss.
Veikalā viņš strādā kopā ar draudzeni Ingu un brāli Aigaru. Atbildības sfēras sadalītas atbilstoši izglītībai: Matīsa pārziņā esot «naudas lietas», brālis atbild par juridiskajām, bet Inga, kas «mācījusies sabiedriskās attiecības un strādāt ar cilvēkiem», ir pārdevēja. Nākamgad Matīss cer pieņemt darbā vēl kādu, jo viņam, tāpat kā lielai daļai studentu, darbu nākas savienot ar mācībām - viņš studē Turības uzņēmējdarbības programmā. «Protams nav tā, ka tu desmitos sāc, septiņos taisi veikalu ciet, un čau. Jāsakārto visi papīri, nauda jāpārskaita, prece jāsagatavo. Brīvdiena vēl nenozīmē, ka diena būs patiešām brīva,» Matīss spriež par pašnodarbinātības plusiem un mīnusiem un rezumē: «Bet strādāt sev - tas tomēr ir citādi, atdeve ir daudz lielāka.»
Poļu un lietuviešu sveķi
Matīss stāsta, ka privātbiznesā jau ir no astoņu gadu vecuma - sācis ar palīdzēšanu vecāku veikalā. Kopā ar brāli darinājis krelles, taču ar laiku paštaisītu vai no amatniekiem iepirktu rotu veikalā kļuva arvien mazāk. Arī patlaban Matīsa veikalam tikai neliela daļa dzintara rotu un suvenīru pienāk no Latvijas - tās piedāvā individuāli meistari, taču trūkst industriālu apjomu, un galarezultāts sanāk dārgs, skaidro Matīss, tāpēc sortimentā dominē poļu un lietuviešu produkcija. Viņš apgalvo, ka arī citviet veikalos un suvenīru stendos tradicionāla latviešu suvenīra statusā pārsvarā tiek tirgots importēts dzintars, un piebilst, ka tūristus tas pārāk mulsina, jo tāpat zināms, ka lielākā daļa suvenīru ražoti Ķīnā.
Lielākā daļa pircēju ir tūristi no Krievijas un Vācijas, kuru priekšrocība citu vidū, pēc Matīsa novērojumiem, esot tā, ka viņi «neskatās uz cenām, pērk to, kas iepatīkas, un brīnās, ka dzintars var būt tik lēts». Savukārt ķīnieši, igauņi, izraēlieši un itāļi kaulējas. Toties gaume visiem ir diezgan līdzīga - vislielākajā cieņā esot klasisks dizains.