Pašlaik maksātnespējas procesa likumā plānots veikt izmaiņas, kas būtiski ietekmētu maksātnespējas priekšā esošās juridiskās un arī fiziskās personas. Skaidrs ir viens - ar pašreizējo pieredzi šķiet, ka līdz ar jaunajām likuma izmaiņām deķi uz savu interešu pusi stipri velk maksātnespējas administratori, bet otrajā plānā paliek paši parādos nokļuvušie un kredītu aizdevēji.
Pārlasot plašsaziņas līdzekļos publikācijas par maksātnespējas administratoriem, ir radies iespaids, ka tas ir vēl viens veids, kā juristiem nopelnīt naudu. Neesmu ievērojis, ka no maksātnespējas administratoriem kāds censtos panākt viņam uzticētā parādnieka maksātspēju. Taču pat ne juristiem ir skaidrs, ka tikai maksātspējīgs uzņēmums vai persona var atdot iespējami lielākus līdzekļus un vēlāk ne tikai uzlabot savu dzīvi, bet arī dot nodokļus valstij.
Maksātnespējas process ir sava veida konkurences cīņas metode, kā graut uzņēmuma reputāciju un uzticību klientiem, piegādātājiem. Domāju, ka vēl gana svaigā atmiņā visiem ir spilgtais Palink gadījums. Lūk, tam būtu jābūt jauno likuma izmaiņu mērķim - lai šādi gadījumi vairs neatkārtotos.
Skatoties pēc būtības, kad uzņēmuma maksātspēju cenšas atjaunot jurists, nevis pieredzējis uzņēmuma vadītājs vai īpašnieks, situācija šķiet pretrunīga. Tā pierāda, ka galvenais mērķis administratora pusē ir juridisko lietu sakārtošana, nevis uzņēmuma maksātspējas atjaunošana. Ja uzņēmuma maksātnespējas administrators ir jurists, tad teju visos gadījumos uzņēmums būs spiests saskarties ar maksātnespēju.
Viena lieta ir būt labam juristam, aizstāvēt klientu tiesā, bet pavisam kas cits - vadīt uzņēmuma maksātnespējas procesu, kur administratori cenšas atcelt daudzus jau pirms gadiem noslēgtus līgumus, lai kaut kā palielinātu savu iegūstamo naudas apjomu. Bieži vien norīkotais administrators ir tikai piesedzoša figūra kam daudz lielākam, varenākam. Šādos gadījumos viena mugura piesedz otru muguru, un es nebūtu pārsteigts, ja arī aiz jauno maksātnespējas likuma izmaiņu ierosinātājiem, kuri vēlas panākt vēl lielāku likuma liberalizāciju, būtu manāmas kādas citas intereses.
Lai nu kā būtu ar varas dalīšanu, finanšu grūtībās nonākušo interesēs būtu, lai maksātnespējas administratorus vairāk motivētu ar likumdošanas un morāliem stimuliem, risinājumu meklējumos vairāk iesaistot arī pašus parādniekus, piemēram, uzņēmuma īpašniekus. Administratoru-juristu darbība būtu stingrāk jāregulē, tajā pašā laikā paredzot, kā vienkāršot to lēmumu pieņemšanas procesu, kas atjauno uzņēmuma maksātspēju. Savukārt pārāk plašas maksātnespējas administratoru pilnvaras var novest pie parādnieka īpašumu zaudēšanas un to izpārdošanas par minimālu cenu, jo maksātnespējas administratoru pusē ir iespēja izmantot savas jurista zināšanas, pārzinot likumu nepilnību līkločus.
Vēl svarīgs aspekts, kas ir gana sāpīgs un ko visasāk izjūt tieši fiziskās personas, - pašlaik medijos plaši aicina ņemt ātros kredītus, tas ir tikpat vienkārši, kā nopirkt cigaretes vai alkoholu. Taču, lai tiktu vaļā no saviem parādiem, otrs kredīts nebūs panaceja. Paņemot kredītu, cilvēks kļūst atkarīgs un netiek vaļā no apburtā loka. Mums vajadzētu atteikties no šāda veida reklāmām, jo sabiedrība tiek pārvērsta par kredītu vergiem. Sēžot uz kredītu adatas, indivīds kļūst nomākts un neko nedara, maksā augstus procentus, taču ekonomika neattīstās. Atbrīvojoties no šī sloga, cilvēks savu enerģiju var ieguldīt ekonomikas izaugsmē, jo tad ne tikai bankas gūs peļņu, bet tiks stimulēta arī tautsaimniecība. Kredīti un bankas nav ne eņģeļi, ne arī pasaulē lielākais bieds, taču, ja reiz kādas izmaiņas likumos saistībā ar maksātnespēju vēlamies pieņemt, tad jādomā, kā savus nodokļu maksātājus - gan uzņēmumus, gan fiziskās personas - neiegrūst vēl dziļākās problēmās. Ja darīt, tad darīt to godīgi, apsvērt visu iesaistīto pušu patiesās vajadzības un, ja vajag, arī sodus un sankcijas tiem, kas rīkojas patvaļīgi un neapdomīgi.