Par vienu no festivāla «krusttēviem» īslandieši lepni sauc mūziķi Jehudi Menuhinu, kas aktīvi piedalījās tā pirmajā desmitgadē. Festivāls ir daudzdimensionāls, no akadēmiskām mākslas vērtībām līdz avangardam: tā var būt klasiskā mūzika un roks, dramatiskais vai leļļu teātris, cirks vai ielu performance, mākslas izstādes galerijās un muzejos vai mākslas instalācijas un akcijas publiskajā telpā, lekcijas un speciāli literārie lasījumi, muzikāli vakari mākslinieku darbnīcās. Par mūziku runājot, var minēt daudz slavenu vārdu, kas savulaik koncertējuši Reikjavīkā: Deutsches Symphonie Orchester Berlin un Vladimirs Aškenazi, the World Festival Choir kopā ar slaveno baritonu Dmitriju Hvorostovski, Sezārija Evora, Deivids Bovijs, Leonards Koens un, protams, īslandiešu lepnums Bjorka. Mākslinieku vārdi festivāla programmā ir tikpat iespaidīgi: Sigurjons Ūlafsons, Donalds Džads, Ričards Longs, Marks Šagāls, Tonijs Kregs, Ričards Serra, Joko Ono un daudzi citi.
Vizuālās mākslas programmas uzmanība pilnībā tika fokusēta uz fotogrāfiju: 20 foto izstādes muzejos, izstāžu zālēs un galerijās, projektos iesaistīti mākslinieki no daudzām pasaules valstīm. Kā nozīmīgākā tiek minēta pazīstamās ASV fotogrāfes Sindijas Šērmenas izstāde Īslandes Nacionālajā galerijā un viņas dzīves drauga - mūziķa un mākslinieka Deivida Bērna foto instalācijas pilsētvidē. Sindijas Šērmenas foto sērija Untitled Film Stills (1977-1980), kurā viņa pati sevi eksponē kā neeksistējošu filmu varoni, atsaucot atmiņā Eiropas un ASV gadsimta vidus filmu šedevrus, padarīja mākslinieci par slavenību, tomēr šo sēriju visā pilnībā izstādes, nevis grāmatas formātā redzēt ir liels retums. Nacionālās galerijas ekspozīcijā bija iespēja pārliecināties par šo nelielā formātā radīto melnbalto attēlu suģestējošo spēku. Unikālā koncepta autore uzsver: «Savos darbos es sajūtos anonīma. Kad es skatos uz šiem attēliem, nekad neredzu pati sevi, tie nav mani pašportreti. Es vienkārši izgaistu, var teikt, ka māksliniece izgaist, lai reinkarnētos daudzbalsīgā liktenīgo sieviešu korī.»
Grupas Talking Head leģenda Deivids Bērns izstādījis divus projektus: pirmais - Inside Out, lielizmēra foto izdrukas, kas, līdzīgi reklāmām uz sabiedriskā transporta, aizklāj Reikjavīkas Mākslas muzeja pirmā stāva logus un kurās attēloti laikmetīgās mākslas muzejam tik «nepiederīgi» un mietpilsoniski aizkaru foto, ko mākslinieks dokumentējis dažādās pilsētās, otrais - Moral Dilemmas - pārsteidz uz pilsētas reklāmas vairogiem. Mākslinieks vēlējies akcentēt trauslo robežu starp reklāmu un mākslu. Spoži optimistiskās krāsas piesaista uzmanību, bet, kad sāk lasīt tekstu, cilvēks samulst. Līdzīgi socioloģiskām anketām tiek uzdots jautājums ar trim atbilžu variantiem. Gan jautājumi, gan atbildes ir neērti un rada morālu diskomfortu, attēlotās novērošanas kameras it kā atgādina - mēs tevi vērojam. Tā ir mākslinieka atbilde visuresošajai reklāmas industrijai, kas cilvēku nemitīgi uzrunā, neļaujot viņam pašam atbildēt.
Pirmo reizi Reikjavīkas publiskajā telpā vērienīgi tiek izstādīti foto darbi. Projekta nosaukums Reality Check izvēlēts arī par visa festivāla devīzi ar nodomu akcentēt mūsdienu pasaulē fotogrāfijas nozīmi. Pilsētvides projekta kuratore Esa Sigurjonsdotira ir vairākkārt viesojusies Rīgā. Jaunajam projektam viņa atlasīja Ievas Epneres darbu sēriju I Would Like to Be… (Īslandes jauniešu foto portreti), kas tapuši rezidences laikā Īslandē 2006. gadā. Savu izvēli kuratore komentē šādi: «Īslandes jauniešu portretu sērija mani piesaistīja ar citādu skatījumu uz Ziemeļvalstu jauno paaudzi nekā jau zināmo Eiropas foto meistaru darbos, tiem piemīt īpašs jūtīgums un gaišredzīgums. Šeit jaunieši atklājas kā klusējoša sociāla grupa, individualitātes, kas nolemtas mūžīgām gaidām. Darbi nekad nav bijuši izstādīti Īslandē, un festivāls nu ir īstā reize.»
Autore pateicas par atbalstu Ziemeļvalstu un Baltijas valstu mobilitātes programmai Kultūra.