Tas, kam vajadzētu būt pašsaprotamam jebkurā Latvijas daļā, citur pagaidām diemžēl ir utopija un, spriežot pēc kultūras būvju plānošanas darbiem, vēl ilgi tāda būs. It kā mūsdienu dzīve visās tās krāsās būtu tikai galvaspilsētas privilēģija.
Otrkārt, māksla Cēsīs ir labs iemesls to iekļaut ekskursiju maršrutā. Abas šīs funkcijas izvirza rīkotājiem savus noteikumus - lai gan Cēsīs centrā nepārprotami ir laikmetīgā māksla, tā tomēr netiek pārstāvēta visekstrēmākajās izpausmēs, piemēram, jaunā konceptuālisma vai sociālā aktīvisma virzienā, kas ir noskaņoti skeptiski pret mākslas darbu kā apskatāmu lietu. Cēsīs tomēr parasti ir ko redzēt. Notikumam ir piešķirts latviešiem tik mīļais svinību, svētku, mazliet arī izrādīšanās raksturs. Ja tas nekļūst par izstādes vienīgo saturu, tiek sasniegts nozīmīgs mērķis - gaisināts mīts, ka plaisa starp laikmetīgo mākslu un plašāku auditoriju būtu nepārvarama.
Cēsis šajā ziņā turpina tradīciju, kuru sen astoņdesmitajos aizsāka Mākslas dienas, turpināja Sorosa Mākslas centra izstādes un kura vienubrīd grasījās apsīkt.
Kā papildu argumentu festivāls izmanto jau minētajā tradīcijā sevi parādījušus vārdus - Kristapu Ģelzi, Sarmīti Māliņu, Ģirtu Muižnieku un citus. Bet, iespējams, vēl svarīgāk, ka publicitāte tiek arī jaunākiem, un, kas patiešām svētīgi, lieliskiem kaimiņvalstu māksliniekiem, kurus mēs citādi ij nepazītu. Šādas taktikas tālredzību parāda, piemēram, 2010. gadā Cēsīs pabijusī igauņu apvienība Visible Solutions, kuras kodīgā radošo industriju kritika tagad šķiet aktuālāka nekā jebkad.