700 stundu mirklis
63 gadus vecās dienvidslāvu mākslinieces darbs apkopots retrospektīvā The Artist Is Present. To var tulkot dažādi - Mākslinieks šeit un tagad vai Mākslinieks ir klāt. M. Abramoviča izvēlējusies visu izstādes laiku, no 14. marta līdz 31. maijam, būt kopā ar publiku. Jūs apskatieties viņas vērienīgo, vietām kliedzošo un brēcošo, sāpīgi mokošo, izaicinoši biogrāfisko ekspozīciju muzeja augšējā stāvā. Un jums ir iespēja satikt autori. Ne tikai satikt, bet arī izveidot savu unikālo mākslas darbu kopā ar viņu - muzeja lielajā ātrijā varat apsēsties māksliniecei pretī un ieskatīties viens otram acīs. Ikviens var pavadīt ar Marinu Abramoviču tik daudz laika, cik vien vēlas. Izstādē bijuši gadījumi, kad viens cilvēks ar mākslinieci performēja visu dienu un nedeva šo iespēju citiem - tiem daudzajiem, kuri stāv rindā, gaidot savu kārtu. Kādam tā ir kārtējā Ņujorkas atrakcija, citam - dziļi personiska emocionāla pieredze, ko atcerēties visu dzīvi. Cilvēki apsēžas viņai pretī - un raud. Viņi nāk atkal un atkal.
Muzejs MoMA ir šedevru pilns - pastāvīgajā ekspozīcijā te ir Rotko, Poloks, Vorhols, Baldesari, Košuts. Ejot uz muzeju, skatītājs necer satikt pašu mākslinieku. Marinas Abramovičas māksla ir viņas klātbūtne muzejā - intelektuāla un fiziska. Izstādes centrālo darbu - performanci The Artist Is Present - viņa veido kopā ar publiku. Kopumā muzejā māksliniece būs pavadījusi 700 stundu, tā ir viņas ilgākā performance. Viņa uzskata: dzīve kļūst aizvien straujāka, tāpēc performancēm jābūt aizvien ilgākām. Kad performance sākas, laiks apstājas. Performancē ir svarīgs tikai tas tagadnes mirklis, kurā tā notiek, un šajā mirklī nav ne pagātnes, ne nākotnes. Ilgstošas performances - tās, kuras turpinās vairākas stundas, dienas, mēnešus, - ir vienīgā iespēja dzīvot tagadnē un baudīt šo mierpilno brīdi, pārliecināta M. Abramoviča. Izstādē Ņujorkā viņa cenšas it kā «izstiept» šo mirkli, kurā laiks apstājas, - izstiept to 700 stundu ilgajā «tagadnes mirklī». M. Abramovičai māksla ir attīrīšanās. Uz šīs performances laiku viņa atslēdzas no pasaules. Neskatās televizoru, nelasa avīzes, neizmanto internetu, nesarunājas ar cilvēkiem.
Ne pieskarties, ne nozagt
«Performance ir mentāla un fiziska konstrukcija, kuru mākslinieks veido publikas acu priekšā noteiktā laikā un telpā. Performance bez skatītājiem nav iespējama, jo performance - tā ir enerģija, kas rodas starp mākslinieku un publiku. Tas ir dialogs, kurā abām pusēm jābūt iesaistītām pilnībā. Nepieciešama prāta un ķermeņa koncentrēšanās. Kad starp mākslinieku un skatītāju parādās kāds objekts (glezna, skulptūra, instalācija u. c.), tas uzreiz šķir publiku no mākslinieka. Tieša saikne rodas tikai tad, kad objekta nav. Jo vairāk skatītāju, jo labāka performance - telpā ir vairāk enerģijas, ar kuru es varu strādāt,» saka Marina Abramoviča.
Performances laikā mākslinieks un skatītājs piedzīvo domāšanas un uztveršanas transformāciju. Šī transformācija ļauj celt cilvēka garu - tas ir mākslas galvenais uzdevums. Mākslinieks kalpo sabiedrībai, jo palīdz cilvēkiem sasniegt šo stāvokli, un bez skatītājiem māksla neeksistē. Tāds ir Marinas Abramovičas «ievads» performances mākslā, kuru viņa pati uzskata par otro svarīgāko mākslas veidu pēc mūzikas: «Mūzika ir absolūti nemateriāla.»
Māksliniece uzsver: skatītājs nekad neredz performances sākumu un beigas. Kad publika ierodas muzejā, performance jau ir sākusies. Kad tuvojas muzeja slēgšanas laiks un publiku aicina atstāt telpas, performance turpinās. Tas nozīmē, ka tā nepārtraukti dzīvo cilvēku atmiņā. Tā nekur nepazūd - tāpat kā gleznas un skulptūras, kas apdzīvo muzejus un galerijas. Taču performances būtība ir gaistoša, tai nav iespējams pieskarties, to nav iespējams nozagt.
Daudzi MoMA apmeklētāji var stundām ilgi no malas vērot M. Abramovičas performanci. Telpa, kurā atrodas māksliniece un viņas «līdzautors», ir apžilbinoši izgaismota un norobežota ar baltām līnijām uz grīdas - tā līdzinās filmēšanas laukumam vai realitātes šova skatuvei. Šeit saduras viedokļi un priekšstati par mākslu. Ko viņa tur dara? Viņa sēž un nedara neko? Kāda tam ir jēga? Kad viņa iet pusdienās? Viņa neiet pusdienās? Nevar būt! Ieklausīties, par ko runā cilvēki, kurus konfrontē šis «mākslas darbs», - ir performances uztveršanas sastāvdaļa. Skaistā garā kleitā (martā - zilā, aprīlī - sarkanā, maijā - baltā) māksliniece sēž, gandrīz nekustoties. Piektdienās - deviņarpus stundu, pārējās dienās - septiņas stundas. Otrdienās muzejs ir slēgts. Viņai nav tiesības saslimt, viņa nedrīkst piecelties un aiziet, ja jūtas slikti. Kādam dzīves režīmam, kādai disciplīnai viņa sevi ir pakļāvusi, lai izveidotu šo darbu!
Kara varoņu meita
Militāristiski dzelžainu režīmu Marinai Abramovičai iemācījuši vecāki. Abi piedalījās partizānu kaujās, kļuva par Otrā pasaules kara varoņiem un ieņēma augstus posteņus Dienvidslāvijas komunistiskajā partijā. M. Abramovičas mātes tēva brālis Varnava Rosičs 1930.-1937. gadā bija Serbijas Pareizticīgās baznīcas patriarhs. Vecāki bija neapmierināti ar meitas pievēršanos radikālajai mākslai. Ģimenē nemitīgi plosījās vardarbīgi konflikti.
M. Abramoviča studēja Mākslas akadēmijā Belgradā un Zagrebā. Karjeras pirmsākumos Studentu kultūras centrā Belgradā māksliniece veidoja skaņas instalācijas, kopš 70. gadu sākuma visā Eiropā viņa demonstrēja ekstrēmas performances. Tā perioda slavenākajā performancē Rhythm 0 (Neapole, sešas stundas, 1974) M. Abramoviča ļāva skatītājiem darīt ar viņas ķermeni visu, ko viņi vēlas, izmantojot iepriekš sagatavotus 72 priekšmetus, to vidū bija šķēres, naži, ķēdes un pistole ar vienu lodi. Cilvēki mākslinieci glāstīja un darīja viņai sāpes. Kāds mākslas mīļotājs paņēma pistoli un pielika to M. Abramovičai pie deniņiem. Pārējie skatītāji vīrieti «neitralizēja» un atņēma pistoli. «Es negribu nomirt performances laikā, tas nav mans mērķis. Es gribu piedzīvot robežstāvokli un uzzināt, cik tālu es to spēju izturēt,» skaidro māksliniece. Te arī līnija starp performanci un teātri: teātrī šāviens nav īsts, aktieris vienmēr paliek dzīvs. Šāviens performances laikā var būt nāvējošs.
Belgrada - Amsterdama - Ņujorka
Dzimto Belgradu M. Abramoviča atstāja 29 gadu vecumā un devās uz Amsterdamu, kur iepazinās ar vācu mākslinieku Ulaju (Uve Laisīpens): no 1975. līdz 1988. gadam viņi bija kopā gan mākslā, gan dzīvē. Retrospektīvas sākumdaļā plaši atspoguļota divu mākslinieku sadarbība, turklāt ne tikai fotogrāfijās un videoierakstos. Speciāli šai izstādei M. Abramoviča atlasījusi četrdesmit jauno mākslinieku, kuri reanimē piecas viņas performances - gan tās, kas tapušas duetā ar Ulaju, gan solodarbus.
Ulaja un M. Abramovičas performances Imponderabilia «atkārtojums» ir interaktīvs - apmeklētāji aicināti izlauzties cauri diviem kailiem ķermeņiem, kuri stāv šaurā durvju ailē. Šī performance pirmo reizi tika rādīta 1977. gadā pie ieejas Modernās mākslas galerijā Boloņā: Ulajs un M. Abramoviča, pilnīgi kaili, akcentēja mākslinieka nozīmi mākslas institūcijai, izveidojot «ieeju» muzejā: ja jau skatītāji, kuri ierodas muzejā, vēlas būt tuvāk mākslai, lai viņi pieskaras un aiztiek arī pašus māksliniekus. Tolaik performanci Boloņā apturēja policija.
Ulajs un M. Abramoviča strādāja konceptuāli un 1988. gadā arī izšķīrās konceptuāli. Sākotnēji viņi plānoja apprecēties un izdomāja rituālu - viņi ies pretī viens otram katrs no sava Lielā Ķīnas mūra gala. Ķīnas valdības atļauju saņemšana ieilga, mākslinieku attiecības izjuka, taču no savas ieceres viņi neatteicās: viņi gāja 90 dienu gar Lielo Ķīnas mūri, lai satiktos un atvadītos uz visiem laikiem. Šīs performances videodokumentācija ir viens no emocionālākajiem izstādes darbiem.
Kad izjuka alianse ar Ulaju, M. Abramoviča pievērsās solokarjerai: par vadmotīviem viņas performancēs, instalācijās, videodarbos un fotogrāfijās kļuva Balkānu folklora, Dienvidslāvijas kara sekas, dzīves un nāves saspēle. Par performanci Balkānu baroks māksliniece saņēma 1997. gada Venēcijas biennāles galveno balvu Zelta lauva. 2001. gadā Nīderlandes pilsone M. Abramoviča pārcēlās uz dzīvi Ņujorkā. Pasaules skaļākajā pilsētā viņas māksla kļuvusi pieklusinātāka un meditatīvāka.
Izstādē MoMA apkopoti M. Abramovičas 40 gadu darba svarīgākie posmi. Ekspozīcija iezīmē viņas šā brīža aktivitātes - darbs ar jaunajiem māksliniekiem, publikas izglītošana un performances mākslas tradīciju saglabāšana. Netālu no Ņujorkas tiek veidots Marinas Abramovičas Performances mākslas saglabāšanas institūts, kas pievērsīsies dažādu žanru izpildītājmākslu darbiem - taču tikai tiem, kuru ilgums pārsniedz sešas stundas.
Bijām kopā 67 minūtes
Performance The Artist Is Present ir hipnotiska ceremonija, monumentāli skaists rituāls. Man paveicās: muzejā esmu agri no rīta un rindā pie Marinas Abramovičas stāvu pats pirmais. Apsēžos viņai pretī, viņa paceļ galvu un pasmaida man ar lūpu kaktiņiem. Viņai acīs ir asaras. Māksliniece magnetizē telpu ap sevi tik spēcīgi, ka atraida visus lielā muzeja trokšņus un drūzmēšanos. Šis darbs ir vienkāršākais un tajā pašā laikā sarežģītākais, dramatiskākais, ko viņa varēja radīt.
Vērtība ir laikam, ko pavadām kopā. Vērtība ir enerģijai un dialogam, kas veidojas starp mums. Kaut kādā brīdī mūsu dialogs pārvēršas par lidojumu. Un to nevar vienkārši pārtraukt. Es nespēju pēkšņi piecelties un aiziet - ja gribi būt pieklājīgs, sarunu vajag loģiski pabeigt. Brīdī, kad nosūtu M. Abramovičai «pateicības impulsu», viņa lēni nolaiž galvu. Bijām kopā 67 minūtes.
Tajā pašā dienā ar M. Abramoviču performēja mūziķi Rūfuss Veinraits un Lū Rīds, performanci vēroja modele Naomi Kempbela. Vēlāk ar mākslinieci sēdēja Izabella Roselīni un Šārona Stouna, Bjorka un Metjū Bārnijs. Entonijs Hegertijs no grupas Antony & the Johnsons māksliniecei pat nodziedāja dziesmu. Pirms došanās Eiropas koncertturnejā muzejā ieskrēja Lēdija Gāga.
Performances tiešraidi var vērot muzeja mājaslapā moma.org, savukārt flickr.com skatāma portretu galerija - visi tie cilvēki, kuri šajos trijos mēnešos iesaistījās klusajā dialogā ar mākslas leģendu. Viņu jau ir vairāk nekā 1300.