Visi lēmumi mūsu dzīvē ir bijuši vērsti uz stabilitāti un savas dzīves sakārtošanu, lai nebūtu nevienam parādā, un paši varam sevi nodrošināt. Ieguvām izglītību, sameklējām darbu, cīnījāmies un kārpījāmies, kamēr izkārpījāmies. Tāpēc lēmums par bērniņu nāca tik vēlu - kad dzīve ir sakārtota, lai varam ar visu tikt galā, - ir pašiem sava dzīvesvieta, nav kredītu, stabils darbs, pietiekami ienākumi sev, vecāku atbalstam un mazliet, mazliet paliek pāri atpūtai.
Lielākais stimuls ģimenes paplašināšanai bija tajā laikā valsts atbalsts - māmiņu alga. Zināju, ka noteikti gribēšu bērna pirmo gadu pavadīt mājās un lolot mūsu jaundzimušo. Ja nebūtu māmiņu algas, tad, domājams, ka ģimenes pieaugumu būtu atlikuši vēl un vēl. Valsts atbalsts bērna pirmajā dzīves gadā, ļaujot saglabāt ienākumus līdzšinējā līmenī un būt kopā ar bērnu, bija tas, kas deva izšķirošo grūdienu pieņemt lēmumu par ģimenes pieaugumu. Runājām arī par otru bērniņu, bet diemžēl tagad tas ir atlikts uz nenosakāmu laiku.
Kā minēju, mums ir svarīgi saglabāt ikmēneša ienākumus līdzšinējā līmenī. Ieviestie māmiņu algu griesti šo pabalstu samazinās aptuveni par 250 latiem vai pat vairāk. Tā ir būtiska summa, kas izjauc mūsu dzīves ritmu, un tad tas nozīmē, ka vairs nevarēsim savilkt galus kopā. Tātad man jāatgriežas darbā pēc iespējas ātrāk un man nebūs iespējas pavadīt pirmo dzīves gadu ar mazuli. Tāpēc mēs atliekam otru bērniņu līdz labākiem laikiem, kad, cerams, māmiņu algas atgriezīsies trekno laiku līmenī.
Katram savas prasības pret dzīvi, katram savas iespējas, mērķi un vēlmes; katram savs dzīves līmenis. Mani izdevumi ir pakārtoti proporcionāli maniem ienākumiem. Ir dzīvoklis un auto, ko varu atļauties. Ir oma un vectēvs - pensionāri, māte - skolotāja, tēvs - bezdarbnieks, kam es cenšos finansiāli palīdzēt, cik varu. Ja mani ienākumi samazinās par 250 latiem, tātad vairs nevaru veikt savas ikmēneša saistības. Vai tāpēc, ka es gribētu gadu padzīvot ar mazuli mājās, jāpārdod dzīvoklis un uz gadu jānopērk mazāks?
Un te nevar runāt par bērnu kā biznesu... Jo mani ikmēneša ienākumi taču nepalielinās (principiāli neatbalstu «tētiņu» algas, ja mājās turpina sēdēt māte, jo tad tas tiešām izskatās pēc biznesa). Tie tikai tiek saglabāti tajā pašā līmenī, kādā tie bija, kad es strādāju un ar saviem nodokļiem uzturēju pensionārus, bezdarbniekus, alkatīgos politiķus utt.
L. J.-R.