Visdažādākās izmaiņas, kas skārušas grāmatu kā objektu, nav mainījušas ne tās pielietojumu, ne sintaksi vairāk nekā piecu gadsimtu garumā. Grāmata ir kā karote, āmurs, ritenis vai šķēres, - tā pērn iznākušajā grāmatā ar kliedzošu nosaukumu Jums neizdosies atbrīvoties no grāmatām! saka pazīstamais itāļu rakstnieks, kultūras vēstures pētnieks un semiotiķis Umberto Eko. Viņam ir optimistiska atbilde uz jautājumu, kas nodarbina ne vienu vien prātu, - vai grāmatai ir nākotne?
Grāmata intīmās situācijās
Domājot par to, kas notiks ar lasīšanu, kā mainīsies tās loma informācijas uztveres kopainā, par grāmatas vietu kultūrā un tās iespējamām transformācijām, rodas arī īpašs jautājums par bērniem, viņu audzināšanas un izglītošanas standartu. Paaudzes, kas šobrīd sevi dēvē par pieaugušajiem, uzaugušas kultūrā, kur grāmatai bijusi visai svarīga, pat prestiža, simboliski augstvērtīga loma, un, iespējams, mūsu priekšstatus par šiem jautājumiem vada kulturāli balstītas gaidas, vajadzības un aizspriedumi. Tiem, kas kultūrā tiek ievadīti tagad, dabiski nav šādu barjeru. Viņi atvērti un tieši uztver, mācās un pārvērš savos spēles noteikumos visu, kas dots nepastarpinātajā ikdienas pieredzē. Un tur lielāka uzmanība tiek pievērsta jaunu informācijas nesēju attīstīšanai un lietojuma formu daudzveidībai un pilnveidošanai.
Skaidrs, ka grāmatas vieta un loma kultūrā pašlaik mainās, līdz ar to mainās arī grāmata pati. Iespējams, tieši elastīguma pakāpe, ko tā uzrāda, ir drošākā garantija tam, ka šīs izmaiņas nenozīmē izzušanu. Bērnam grāmata joprojām vajadzīga īpašās, varētu teikt - intīmās, situācijās - lai vecāki pirms gulētiešanas palasītu priekšā, lai kopā aplūkotu bildes, lai apmīļotu, lai bērns aizmirstu par stresu, kura viņa dzīvē pietiek, lai saņemtu «terapiju» - ar grāmatu rokā guļot uz vēdera siltās smiltīs, līdz aizmigšanai sēžot uz lieveņa trepītēm vai savā istabā noslēpjoties no visas pasaules. Bērni turpina iekārot, lasīt un baudīt grāmatas, ja vien nepieredzētus ātrumus uzņemošajā kultūrā mēs, pieaugušie, varam viņiem piedāvāt cita laika ritējuma telpu, ievest tajā un pacietīgi nogaidīt, kamēr beidzas ikdienas atkarību «lomkas».
Tehnoloģiju attīstība un troksnis
Eirobarometra dati liecina, ka 2008. gadā Eiropas Savienības valstīs 75% bērnu vecumā no sešiem līdz 17 gadiem lietoja internetu un 63% bērnu bija savs mobilais telefons. Latvijā 83% bērnu lieto mobilo telefonu, tādējādi Latvija ieņem ceturto vietu ES (atpaliekot no Lietuvas, Igaunijas un Somijas), arī interneta lietošanas ziņā ar 13. vietu un 83% Latvija pārsniedz Eiropas vidējo rādītāju - 75%. Ikdienā šie skaitļi nozīmē datorizētas spēles, tehnoloģiski pastarpinātu komunikāciju, sociālos tīklus, patstāvīgas darbības ar bildēm, video, arī mūzikas ierakstiem utt. Viens no mediju komunikācijas teoriju pamatmodeļiem - Kloda Šēnona un Vorena Vīvera izstrādātais matemātiskais modelis - ietver arī tādu elementu kā trokšņa avots, kas atbildīgs par informāciju, kas piejaucas signālam, bet nav informācijas avota sūtīta. Šāds troksnis var arī paātrināt un efektivizēt (papildināt) informācijas apguvi, bet tas var arī traucēt komunikācijas procesā. Liekas, ka liela daļa no informācijas, ar ko tagad ikdienā sastopas bērns, ir trokšņaina, un neviens bērnam nemāca, kā atšķirt īsto no neīstā, derīgo no nederīgā, patiesību no meliem, vēstījumu no trokšņa jaunajā mediju piedāvātajā pasaulē. Nemāca, jo… droši nezina.
Jutekliskās transformācijas
Kanādiešu kultūras un mediju pētnieks Māršals Maklūens savulaik skaļi un pat skandalozi pievērsa uzmanību medija ietekmei uz saturu un mediju tehnoloģiju ietekmei uz kultūru. Viena no viņa idejām - par mediju kā cilvēka ķermeņa «instrumentu», roku, kāju, ādas, acs u. c. pagarinājumu - ļauj saskatīt katra medija īpatno lietojuma vērtību un vietu pārējo vidū. Arī grāmatai ir sava vieta, kas to atšķir un turpina tāda būt situācijā, kurā grāmata zaudē savas priekšrocības kā ērts informācijas nesējs. Ja atmet visu, ko varētu traktēt kā pārejošus aizspriedumus, manuprāt, šī īpatnā vieta saistīta ar grāmatas materialitāti un īpašo intimitāti, kas tajā balstās. Maklūens «pareģoja» arī akustisko telpu, kurā elektroniskie mediji atsauc Rietumu civilizāciju, proti, tiek pārskatīta cilvēka jutekļu sniegtās informācijas vērtību skala. Runājot franču filozofa Žaka Ransjēra terminoloģijā, tiek piedāvāts cits «jutekliskā sadalījums». Kad bērns ienāk pasaulē, viņš lieto visus savus jutekļus, lai orientētos apkārtesošajā. Tikai pēc tam kultūras mehānismi nodrošina to, ka daži jutekļi tiek traktēti kā prioritāri, savukārt citi zaudē savu nozīmi. Mazs bērns par to neko nezina, tādēļ mūsu mājās daudzām grāmatiņām ir nograuzti stūri un grāmattirgotāji piedāvā arī «vannā ejamās» grāmatiņas. Grauzt jau, protams, var arī datoru vai fleškarti, tomēr informācija nesmaržo un nav sataustāma, tās vispār vārda tiešajā nozīmē materiālajā pasaulē nav. Grāmatas «īstums» rada citu attieksmi arī pret vēstījumu un saturu tajā, tas liek jutekļiem darboties, līdz ar to darbinot arī iztēli veiksmīgāk nekā multimediāla stimulācija un simulācija. Iespējams, grāmatas, sevišķi bērnu grāmatas, nākotne ir transformācijās, kas ļaus grāmatu kā mediju darbināt dažādos, jutekliski atšķirīgos veidos, lasīt arī ar rokām un ausīm.
Lego (ergo sum)
Vārds «lasīt» latviešu valodā nes līdzi vairākas nozīmes. Tāpat kā vācu «lesen», tas sākotnēji nozīmējis «kopā likt, vākt» un cēlies no indoeiropiešu saknes «les-», tādēļ etimoloģiski saistīts ar tādām nozīmēm kā «uzņemt» (uztvert) un «skaitīt, rēķināt». Savulaik nozīme koriģēta, ietekmējoties no latīņu «legere» ar pamatnozīmi «(kopā) salikt». Salikšanas, sakrītošo un atšķirīgo daļu atrašanas, veseluma konceptuālās uztveres, strādājot ar detaļām, treniņi ir svarīga bērna attīstības procesa sastāvdaļa, un lego klucīši atrodas visās bērnistabās, bet iemācīties lasīt ir viens no galvenajiem bērnības izaicinājumiem.
Interesanti, ka U. Eko sāk ar domu par to, ka internets atgriezis lasīšanas kultūru, lai cik ļoti tas būtu pretrunā ar mūsu izplatītajām bažām. Modernās tehnoloģijas joprojām kā pamatkodu izmanto rakstību, un bez lasīšanas virtuālajā vidē grūti ko iesākt. Tomēr svarīgākais jautājums ir par to, kas īsti mūsdienās būtu jāsaprot un jāmāca kā lasīšana. Tā ietver ne tikai jutekliskās uztveres līmeni, bet arī saprašanas, izvērtēšanas un savienojamības apgūšanu - kritisku un radošu līdzdomāšanu, spēju lasīt un kombinēt dažādu mediju un modu piedāvāto informāciju. Tam mūsu bērni lielākoties joprojām netiek gatavoti. Vēl vairāk - ģimenēs rūpes par bērnu izpaužas kā interneta laika ierobežojumi un noteiktu darbību vai vietņu aizliegums, nevis kā nopietna piedalīšanās šajā lielajā atvērtajā rotaļā.
Mīts par lasīšanu
Manā ģimenē ir savs mīts par pirmo grāmatu. To - ar lielām bildēm un mazliet teksta, ko attēli pilnībā ilustrē, - tētis nopirka, kamēr mēs ar mammu vēl nebijām atstājušas slimnīcas dzemdību nodaļu. «Personiskais mīts» sargā manu attieksmi pret grāmatu labāk nekā daudzveidīgi pierādījumi, mākslīgi izlikti ierobežojumi un mārketinga akcijas. Mīts simtreiz atkārto mīklas balto tīrumu un melnās aitiņas, un Raiņa «kas visu izteic bez vārdiem»; tas apgalvo arī mana latgaliešu vectētiņa vārdiem: «Ja daudz ēdīsi grōmotņīku (vistas kuņģīšu), tad labi lasīsi.» Tas konstruē grāmatas vērtību un intrigu, turpat līdzās ietilpinot arī apgalvojumu: daudz lasīsi grāmatas - prātā sajuksi. Mīts par lasīšanu caurvij bērnības pasauli un parāda, cik liela nozīme grāmatas nākotnē ir ģimenei, vecākiem un sarunai. Tas ir dzenulis iemācīties lasīt un apmeklēt bibliotēku, lai arī uzreiz pēc pirmajām klasēm, kā liecina pētījumi, šī mīta ietekme atslābst.
Grāmata, ko toreiz saņēmu dāvanā, no jauna izdota tai pašā izskatā un ar tādu pašu funkcionalitāti, jo grāmatu tirgū nostrādā tehnika, kas paredz uzrunāt vecāku bērnības sentimentu. Tomēr aizvien biežāk veiksmīgi tiek meklēti jauni, netradicionāli risinājumi, kas būtu paralēli pieredzei citos medijos - attiecībā uz attēla lomu (vai neatkarīga «valoda»?), grāmatas materialitāti (izeja uz citiem, iespējams, nemateriāliem (digitāliem) teksta līdzeksistēšanas veidiem), intertekstualitāti (hiperteksta pieredze) un autorību (kolektīvi rakstītas grāmatas). Par to, manuprāt, būtu jādomā vairāk. Lai nebūtu tā, ka mīts par grāmatu un lasīšanu, ko gadu no gada, nespējot savienot skolā iemācīto ar ikdienas mediju lietošanas paradumiem, joprojām atreferē mani universitātes studenti, sargā tukšu vietu.
*Ilva Skulte, RSU Komunikācijas fakultātes asociētā profesore