Tajā ir daļa no mūsu ģimenes pārliecības, uzskatiem, daļa no tās politikas un kultūras ainavas, kuras vietā Sārnatē aug priedes un vētrā žagojas durvju zvaniņš. Bet jau nedēļu avīze gan tiek izņemta no pastkastītes, taču aplūkota ar aizdomām, tiek izlasītas kultūrai veltītās ziņas un pastarpinātie Zirņa joki.
«Tagad ir grūti saprast, ka šo mazo dzīvnieciņu Snifu varēja pierunāt, lai viņš atdod Cedriku. Pirmkārt, Snifs līdz šim nekad nekā nebija atdevis, drīzāk gan otrādi. Un, otrkārt, Cedriks tiešām bija brīnumains. Cedriks nebija dzīvs, viņš bija lieta - bet kāda! Sākumā varēja domāt, ka runa ir par mazu plīša sunīti, diezgan apmuļļātu un aiz mīlestības applūkātu, bet, paraugoties uz Cedriku tuvāk, varēja redzēt, ka viņa acis bija kā topāzi un pie kakla lentītes karājās mazs, īsts mēnessakmentiņš. Viņa sejas izteiksme bija neatdarināma, neviens cits suns to nevarētu attēlot. Var jau būt, ka dārgakmeņi Snifam bija svarīgāki nekā sejas izteiksme, bet viņš tomēr mīlēja Cedriku. Un, tikko to atdevis, viņš krita izmisumā. Viņš neēda, viņš negulēja, viņš nerunāja. Viņš tikai nožēloja.
- Mīļais, mazais Snif, ja nu tu tik briesmīgi mīlēji Cedriku, tad vismaz būtu to atdevis kādam citam, kas tev patīk, nevis Lēnprātes meitai, - troļļa Mumina māmuļa sacīja.
... pie visa vainīgs trollītis Mumins. Viņš teica - ja atdodot kaut ko tādu, ko ļoti mīlot, tad saņemot atpakaļ desmitkārtīgi un jūtoties brīnišķīgi. Viņš mani pievīla.»*
Citi Latvijas mediji pastarpināti budžetam, komisāru vizītēm u.c. norisēm arī pievēršas notikumiem Dienā, secinājumi gan nav ne īpaši sirsnīgi, ne iejūtīgi. No plates A kam tagad viegli: varēja jau nu paciesties, kas tur sevišķs - īpašnieku maiņa, biznesa noslēpumi ir biznesa noslēpumi... Bet vai kāds no «citiem medijiem» ir uzjautājis, kā jūtas Dienai gadiem uzticīgie lasītāji un tā saujiņa darbinieku, kuru darba stāžs laikrakstā ir tikpat liels kā aizgājušajiem, tikai pirmie izmisīgi turpina piepildīt avīzi, bet lasītāji sajūtas kā pievilti dzīvesdraugi.
«Kas attiecas uz Cedriku, tad Lēnprāte, no topāziem darinādama meitai auskarus, Cedrikam pagatavoja melnas pogu acis. Snifs viņu atrada aizmirstu lietū un pārnesa mājās. Mēnessakmeni bija aizskalojis lietus, un to vairs neatrada. Taču Snifs joprojām mīlēja Cedriku, kaut arī pašas mīlestības dēļ. Un tas viņam savā ziņā dara godu.»#
*Tūve Jansone. Cedriks