Zagļi izmantoja tieši šādas situācijas, cieši piespiedās un it kā uzgrūžoties aptīrīja. Nākamajā pieturā viņi izkāpa. Trolejbusus vairs neizmantoju, nav vajadzības. Daudz staigāju kājām. Ik dienu mēroju ceļu no _Dienas_ redakcijas uz Rīgas dzelzceļa staciju - arī šajā posmā jābūt piesardzīgiem. Reiz tunelī, kāpjot pa kāpnēm, manīju, kā divi garnadži (vīrietis un sieviete) veikli izložņāja kādas sirmas māmiņas somu. Nebiju vienīgā, kas garnadžus manīja. Patiesībā notikumam pievērsu uzmanību tikai tāpēc, ka apkārtējie sāka sačukstēties un cits citam piebakstīt - re, apzog! Neesmu no drosmīgajām, bet metos apkārt un vienīgais, kas nāca prātā, bija skaļš kliedziens - «hei!». Garnadžu pāris aizskrēja, kāroto neieguvuši. Biju gandarīta, ka iztraucēju. Nebūt vienaldzīgai situācijās, kad kāds krīt kabatzaglim par upuri, iedvesmoja draudzene Ilze.
Ilze ir klusa un lēnprātīga meitene. Kādu dienu, ejot caur pazemes tuneli uz dzelzceļa staciju, viņa ļoti skaļi, pievēršot apkārtējo uzmanību, kliedza: «Nu, neaiztiec mani! Ko tu meklē manā kabatā, tas nav tavs!» Trauslā Ilze bija garnadzi pieķērusi brīdī, kad viņš ložņāja pa meitenes kabatām, un satvērusi aiz rokas. Puisis no meitenes krampjainā tvēriena izrauties nemaz necentās, kas mani pārsteidza. Patiesībā viņš jutās pavisam drošs un pārliecināts par savu rīcību, it kā zinādams, ka nekas nedraud. Rūdīts. Kad Ilze kliedza, lai izsaucu policiju, nez no kurienes parādījās vēl daži garnadži, kurus nebiju pamanījusi. Pieķertā biedri darbojās kā sargi. Kaut gan - palīgā nenāca, bet, acis nemirkšķinot, vēroja, kā Ilze rīkosies. «Vairāk tā nedari! Tas nav tavs!» manuprāt, naivi pamācīja Ilze un garnadzi atlaida. Vēlāk viņa stāstīja, ka tuneļi ir tās vietas, kurās jābūt sevišķi piesardzīgiem. Arī tuneļa ubagotāji dažkārt, ja viņiem iemet kādu santīmu, atgādina - sargi mugursomu!