Tas ir teikts sabiedrībai. No janvāra līdz martam gan Rīgas pilī, gan citviet Latvijā no ļoti daudziem izskanēja lūgums skaidri pateikt savu nostāju, pieteikt kandidatūru. Presē sāktajā diskusijā daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki izteica man atbalstu. Būtu ļoti nepieklājīgi, ja es savu lēmumu turpinātu slēpt.
Otra medaļas puse ir politiķu teiktais, ka viņi par šo jautājumu sāks runāt marta vidū. Izvēlējos precīzi marta vidu, lai viņiem būtu skaidrs signāls, ka esmu gatavs turpināt pildīt šos pienākumus.
Vai esat pārsteigts par šābrīža reakciju?
Sagaidīju diskusiju gan sabiedrībā, gan politiskajā vidē, jo bez tās prezidentu nevar ievēlēt. Diskusijai jābūt, vērtējumam par līdz šim paveikto.
Kādas ir izjūtas, dzirdot politiķu teikto - ja nebūs nekā labāka, tad lai ir kompromisa figūra Zatlers.
Man pašam nav šādas dilemmas. Zinu, ko esmu paveicis četros gados. Ļoti labi pārzinu reālo iekšpolitisko situāciju un reālo diskusiju. Ļoti labi pārzinu arī starptautisko kontekstu - kāda ir attieksme un ko gaida no Latvijas, kas nāk par labu mūsu valsts prestižam. Visiem, it sevišķi valstsvīriem, jāstrādā, lai valsts prestižs būtu nevainojams un lai pasaulei būtu skaidri signāli, ka Latvijā valda stabilitāte un tā ir prognozējama.
Kāpēc deputātiem būtu par jums jābalso?
Uz to varētu atbildēt diskusijās, kādas bija, kad pirms ievēlēšanas tikos ar visām Saeimas frakcijām. To darīšu arī šoreiz.
Vai ir līdz galam skaidrs, kas notika, kad tikāt izvēlēts pirmajam termiņam - kur, kādā veidā?
(Īsa pauze.)
Triviāls jautājums - kas jums tajā reizē piezvanīja un teica: vai jūs gribētu būt…
Tas nu gan ir zināms un vairākkārt apspriests presē. Mana pagājušā ievēlēšana tomēr notika Saeimā. Vienmēr ir mazliet sāpīgi sirdī, kad saka, ka ievēlēts kaut kur citur. Nē, ievēlēja deputāti, kam ir tautas dots mandāts. Un ir nekorekti to apšaubīt.
Varbūt tas, ka jaunais Valsts prezidenta ievēlēšanas likums tobrīd saspieda termiņus, arī drusku piedeva steigu un iztrūka diskusijas sabiedrībā un politiķu vidū, ko gaidām arī tagad. Tagad likums ir tas pats, bet situācija ir citāda.
Bet vai jums pašam ir atbilde, kāpēc politiķi tiekas Zooloģiskajā dārzā, lai runātu par prezidentu?
(Pauze.) Domāju, ka viņi tikās vairākas reizes un dažādās vietās. Vienkārši šīs vietas apzīmējums liekas tāds folklorizējies.
Vai tā bija nejauša vai kaut kādā mērā arī diskreditējoša vieta?
Mani ievēlējusi Saeima, un man ir tās dots mandāts un arī atbildība. Esmu nodevis zvērestu, un man jākalpo šim zvērestam, tāpat pret visiem jāizturas vienādi - gan pret politiskajiem spēkiem, gan Latvijā dzīvojošajiem cilvēkiem. Kad nodod zvērestu, tas ir vienīgais, kam tu seko, un nekas cits nepastāv. Arī fons vai konteksts tai brīdī kļūst par vēsturi, nevis par tavas darbības pamatu vai vadlīnijām.
Diena veikusi Saeimas deputātu aptauju, vai viņi jūs atbalstītu. Šobrīd kādi 55 saka «jā». Vai deputāta teiktais «jā» Latvijā nozīmē «jā»?
Cāļus skaita rudenī. Balsis skaita pēc balsošanas. Gan politiskais konteksts, gan diskusijas sabiedrībā viennozīmīgi var ietekmēt deputāta izvēli tieši vēlēšanu dienā.
Diemžēl mums ir bijusi šāda pieredze. Ar to jārēķinās, tā nav izskausta. Jo tā ir brīva griba, ko deputāts izpauž. Tā arī paliek slēpta no sabiedrības, ja vien pats deputāts nevēlas to paust.
Vai kā prezidents šo melīguma faktoru sabiedrībā un shēmošanu esat pietiekami publiski nosodījis un teicis: nē, deputāti nedrīkst tā uzvesties?
Noteikti ir viena veida zāles pret jebkuru melīgumu. Tas ir atklāts process un saruna ar sabiedrību. Lai sabiedrībai būtu pilnīga pārliecība, ka godīgi tiek izvēlēts labākais kandidāts. Man tā pietrūka valdības vēlēšanas laikā. Politiskie spēki nevis tikās viens ar otru, runāja atklāti un pauda savas domstarpības vai vienādos viedokļus, bet tā vietā sarunājās caur presi un kuluāros. Protams, tas neveicina sabiedrības uzticību.
Cik ir vai nav skaidras valodas valdības attieksmē pret sabiedrību?
Iepriekšējā profesijā vairākkārt esmu pētījis, vai cilvēki ir pietiekami informēti. Varat rīkot aptaujas vairākas reizes gadā vairākus gadus pēc kārtas un visu laiku kaut ko uzlabot, lai cilvēki saņem vairāk informācijas. Un visu laiku atbilde būs: ir par maz informācijas. Informācijas nekad nevar būt par daudz. Tātad, jo grūtāks uzdevums valdībai jārisina, jo vairāk tai jāsniedz informācija sabiedrībai. Jārunā tieši, atklāti, godīgi.
Viena lieta ir informētība, otra, piemēram, pensiju jautājums. Cik atklāti šobrīd tiek runāts vai tiek mēģināts kaut ko ar tautu saspēlēt?
Pensionāri ir mūsu valsts iedzīvotāji. Viņi grib būt droši un plānot savu nākotni. Loģiski, ka sākas diskusija par to, cik mums ir lieli uzkrājumi, līdz kuram gadam tie ir pietiekami, līdz kuram laikam jāmeklē situācijas risinājums vai kas notiek, piemēram, ar pensionēšanās vecumu. Par to ir atklāti jārunā gan ar pensionāriem, gan ar tiem, kas strādā un maksā nodokļus, gan ar jauniešiem.
Jo paaudžu ritums jau ir nepārtraukts. Tas notiek pakāpeniski. Un šis dialogs sabiedrībā ir jāuztur. Ja mēs būtu gatavojušies krīzei, kas mums uznāca nu jau pirms trim gadiem, tad, protams, mēs to arī labāk pārdzīvotu. Kaimiņvalsts ziemeļos to ir izdarījusi daudz veiksmīgāk, tāpēc ka viņi runā atklāti ar savu sabiedrību. Viņi runāja par to, ka nedrīkst tērēt, ka jātaisa uzkrājumi. Un viņiem tas izdevās.
Te jau arī runāja, tikai kāds bija par to visu gudrāks.
Jūsu signāli, runājot par koalīciju, bija, lai būtu šāda divu apvienību koalīcija. Vai esat ar to apmierināts, vai kaut kur esat pārrēķinājies? Kas varētu būt labāk?
Pozīciju veido labi pārstāvētas partiju apvienības. Un opozīciju veido divas maz pārstāvētas un viena labi pārstāvēta. Protams, šāda situācija Saeimā ir daudz stabilāka, nekā tā bija iepriekšējās, kad sadrumstalotība bija daudz lielāka. Tas, cik šo priekšrocību - veidot valdību tikai no divām partiju apvienībām - partijas izmantos, ir viņu politiskās nākotnes jautājums.
Kā vērtējat situāciju līdz šim? Viņi jau labu laiciņu ir strādājuši kopā.
Atcerēsimies, ka šo vēlētāju doto uzticības kredītu jebkura uzvarējusī partija sāka tērēt pirmajā dienā pēc vēlēšanām. Ir jautājums, cik efektīvi viņi šo laiku izmanto un cik ātri šis kredīts pazūd.
Vai Dombrovskis ir labs premjers?
Dombrovskis ir viens no līdz šim ilgāk strādājošajiem premjeriem - jau divus gadus - un ir vadījis mūsu valsti ļoti grūtā situācijā un izvedis valsti cauri krīzes zemākajiem punktiem. Tādam pašam plānam ir jābūt nākotnē. Zemākie punkti ir aiz muguras. Tagad ir vajadzīgs sasniegt to punktu, kad atkal sākam attīstību ar sabalansētu budžetu - kad mūsu ieņēmumi saskan ar mūsu izdevumiem. Dombrovskis to ir uzņēmies darīt. Līdz šim viņš to ir darījis labi.
Ir dažas ministru kandidatūras, kas tiek saskaņotas ar jums. Viens no tiem ir ārlietu ministrs. Vai esat apmierināts ar ārlietu ministra darbību līdz šim?
Valdību veido prezidenta aicināts Ministru prezidents, viņa aicināti ministri.
Tās tomēr ir jomas, kur varat izteikt savu pozīciju.
Aizsardzības un ārlietu jomās prezidentam ir ļoti cieši jāsadarbojas, tomēr galavārds pieder Ministru prezidentam un Saeimas balsojumam. Varbūt šeit ir vērts runāt par manis iesniegtajiem Satversmes grozījumiem, kuri paredz, ka Ministru prezidenta kandidātam ir jāceļ priekšā prezidentam visi ministru kandidāti. Ja šis Ministru kabinets prezidentu nepārliecina, viņš varētu domāt arī par to, lai aicinātu kādu citu sastādīt valdību. Šis mehānisms attīstītu mūsu politisko sistēmu un dotu daudz cietāku varu tieši aicinātam Ministru prezidentam savas komandas izvēlei, kā to paredz jau esošs Satversmes pants. Un mēs varētu dabūt daudz profesionālāku valdību, nekā mums dažreiz gadās. Mēs prasām vēl profesionālāku.
Vai ar to gribat teikt, ka Kristovskis varētu būt profesionālāks?
Teicu, ka visa valdība varētu būt profesionālāka.
Bet konkrēti par līdzšinējo ārlietu ministra darbību?
Vai jums ir kādi konkrēti gadījumi, ko jūs gribētu paust?
Nē, es jautāju jums.
Es parasti šo izvērtējumu atstāju Ministru prezidenta ziņā. Tā ir viņa kompetence, kurā nebūtu korekti jaukties.
Vai izvairīšanās sniegt vērtējumus no jūsu puses zināmā mērā nav drosmes trūkums?
Ir noteikta Satversmes kārtība, kas ir jāievēro. Atcerēsimies kritiskos gadus, kad es sasaucu gan valdības sēdes, gan Saeimas ārkārtas sēdes. Kritiskos brīžos tas ir pat ļoti nepieciešams - lai stiprinātu valdību pieņemt tos lēmumus, kuriem tai brīdī varbūt tā vēl nav gatava, bet prezidents redz, ka gaidīt vairāk nevar. Šobrīd, kad valdība strādā ne vairs tik kritiskā situācijā kā 2009. gadā, manuprāt, ir svarīgi izveidot valdību, un Ministru prezidents pats vērtē, kādas izmaiņas viņam valdībā nepieciešamas. Viņam pieder galavārds, un viņš saimnieciski atbild par valsts pārvaldi.
Kurš pieņēma lēmumu, ka Kristovskis uz Maskavu nebrauks?
Viņš pats.
Cik apmierināts ar sasniegto jūs bijāt pēc Krievijas vizītes? Kas tur varēja notikt labāk?
Šīs dažas dienas Krievijā bija grūta un cītīga darba iznākums vairāku gadu garumā. Konkrēti man - divu gadu. Ieguvumus nu jau varam vērtēt bez emocijām, tīri analītiski. Pirmām kārtām sabiedriskais klimats abpus robežai ir labāks nekā līdz šim, kas, protams, sekmē saimnieciskos sakarus, uzņēmējdarbību. Tiekoties ar uzņēmējiem dažādās pilsētās, man ir patīkami dzirdēt, ka arī šajos pirmajos mēnešos pēc vizītes viņi atzīmē tās pozitīvo ietekmi. Nu jādomā par tālākiem soļiem.
Tas, ka tika noslēgts liels skaits dažādu līgumu, arī ir panākums. Ja nebūtu bijis vizītes, daļu no tiem varbūt tāpat noslēgtu, bet daļu vilktu varbūt vēl vairākus gadus. Vizīte piespieda mobilizēties, sakārtot likumisko bāzi un nosacīti arī piespieda izvirzīt jaunus mērķus.
Latvijas Zaļā partija saka, ka nebalsos par prezidentu, kas atbalsta Visaginas AES celtniecību. Vai jūsu atbalsts ir enerģētika attiecīgajam jautājumam vai konkrētajam projektam?
Enerģētika nav tikai par vienu jautājumu. Jāsaprot, ka tur runa ir gan par elektrību, gan gāzi, naftas produktiem un atjaunojamajiem energoresursiem, kas mums ir pietiekamā daudzumā. Uzskatām sevi par zaļu valsti, un īstenībā arī esam viena no zaļākajām. Šeit ir vairāki uzdevumi.
Runājot tieši par Zaļās partijas attieksmi, ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē par atomenerģiju pašlaik pēc notikumiem Japānā ir iestājusies zināma pauze. Tāda tā būs visā pasaulē. Tikai dažas valstis ir apņēmušās būvēt vēl. Nerunājot nemaz par mūsu reģionu, par to, kā enerģētika tiks attīstīta pasaulē, vēl tiks diskutēts daudz.
Bet par zaļo enerģiju daudzas valstis mūs varētu apskaust. Mēs saražojam savu hidroenerģiju. Drusku mazie HES, drusku vējš, drusku - biomasa, un ir ļoti svarīgi raudzīties, kā mēs to visu attīstām. Manā lekciju ciklā Latvijas Universitātē bija Dānijas Klimata komisijas vadītāja Ketrīna Ričardsone, akadēmisks eksperts, kas strādājusi pie zaļās enerģijas attīstības plāniem tepat salīdzinoši kaimiņos. Par to tiek domāts. Būtība jau ir tā, ka mēs nezinām, kā pasaulē mainīsies fosilo energoresursu cenas, kā mainīsies tehnoloģijas un kur būs tas vidusceļš, kurā mēs, Latvija, varētu saņemt vislētāko un viszaļāko enerģiju. Tas ir diskusiju jautājums.
Kāda tad īsti ir jūsu pozīcija jautājumā par Visaginas AES?
Šo pozīciju, kas nav mana, bet Latvijas valsts, 2006. gadā pieņēma Aigara Kalvīša valdība ar vides ministru no Zaļās partijas. Ne jau prezidents nosaka, ko būvēt un atbalstīt. To ir noteikusi valdība laikā, kad es nemaz nebiju prezidents. Mans viedoklis ir pilnīgi skaidrs - tas ir saskaņā ar valdības lēmumu 2006. gadā.
Man ir arī pārsteigums, ka par to tiek jautāts. Esmu piedalījies Černobiļas AES seku likvidēšanā, bijis tur divus mēnešus tūdaļ pēc katastrofas, tāpēc esmu no tiem Latvijas politiķiem, kam ir konkrēta personiskā pieredze šajā jautājumā. Un es būtu gatavs ar zaļajiem par to parunāt - kur tad viņi saskata kaut kādus riskus šai manā pozīcijā. Tā nav problēma, bet tikai diskusijas jautājums.
Tomēr politiķi to lieto kā argumentu: Zatlers atbalsta AES, mēs par viņu nebalsosim. Ko viņiem pateikt pretī?
Vislabākais ir satikties un uzzināt viedokļus.
Visticamāk, ka prezidenta izvēlei tiks izvirzīti vairāki kandidāti. Ja jūs neievēl, kāds ir «variants B»?
Nekad neapspriežu situācijas, kas būtu, ja būtu. Dodu priekšroku lemt par to, kas ir konkrētajā brīdī. Kā būs vēlēšanu dienā - to atnāciet un pajautājiet man tad, un es jums sniegšu pilnīgi izsmeļošu atbildi.
Vai jums ir izdevies kļūt par tautas prezidentu, kā bijāt to formulējis?
Tieši tā - sākot darbu šai amatā, publiski pateicu, ka vēlos strādāt tā, lai pēc četriem gadiem tauta ar vairākumu varētu mani ievēlēt par prezidentu. Uzskatu, ka prezidentam jāreprezentē Latvija ne tikai ārzemēs, bet pirmām kārtām jau pašu mājās. Esmu tam darījis daudz, un tas manā darbā ir lielākais gandarījums.
Grūti tagad precīzi pateikt, bet pagājušās vasaras vidū bija jau vairāk par 100 dažādām apdzīvotām vietām un pilsētām, kur biju viesojies. Man ir liela karte, kur tas ir atzīmēts, un es rūpīgi skatos, kas nākamreiz jāapmeklē. Ir patīkami redzēt, ka ar katru nākamo apmeklējumu atbalsts un izpratne kļūst arvien lielāka. Prezidenta uzdevums ir arī just atgriezenisko saikni ar iedzīvotājiem. Tas ir mans galvenais uzdevums. Nevis savu apgabalu, savu vēlētāju, bet visiem Latvijas iedzīvotājiem.
Reitingus var uztvert nopietnāk vai kritiskāk, bet, ja man ir izdevies sasniegt, ka pozitīvi mani vērtē vairāk par pusi un ar gana lielu handikapu, tad es par savu darbu esmu gandarīts.
Jaunākie TNS dati tomēr uzrāda, ka apmierināti ir 47%, bet 41% - neapmierināti.
Redziet, pētījumu jau ir daudz, bet es spriežu pēc viena pastāvīgā, kas notiek pēc vienas un tās pašas metodikas. Aptauju un rezultātu vēl būs daudz.
Arī no mūsu aptaujāto Saeimas deputātu puses izskan, ka jums nav izdevies kļūt par tautas morāles, pašapziņas cēlēju. Kā jūs pats vērtētu - ir vai nav izdevies?
Krīzes dēļ šis bija grūts laiks tautas pašapziņas celšanai. Tai pašā laikā pašapziņa ir tā, kas vislabāk palīdz pārvarēt krīzi - katram personīgi un tautai kopā. Un šis darbs ir jāturpina vismaz līdz tam, kamēr mēs būsim viena no pašapzinīgākajām tautām pie Baltijas jūras. Šeit apkārt ir ļoti pašapzinīgu tautu piemēri.
Jūs par krīzi runājat pagātnes izteiksmē - «bija»? Braukājot pa Latviju, cik lielā mērā redzams, ka krīze bija, cik - ka tā ir? Kredītreitingi gan rāda, ka rāpjamies laukā, bet cik liela ir krīze Latvijā?
Es precīzi nodalītu divas lietas. Viens ir, ka krīzes zemākais punkts ir aiz muguras. Bet pats periods, kad mēs pieredzam grūtības, vēl nav beidzies. Reāli tas beigsies 2013. vai varbūt 2014. gadā, bet tikai tad, ja kā katra valdība šai laikā un kā katrs iedzīvotājs veltīsim tam visas pūles. Šīs divas lietas ir jānodala. Bet jābūt arī pietiekami pašapzinīgiem un jāsaprot, ka zemākajā punktā mēs jau bijām.
Visgrūtāk ir panākt lūzumu - kad ekonomika krīt un katru dienu paliek sliktāk. Bet tad vienu dienu apstājamies un kaut vai lēni, bet sākam pakāpeniski iet augšup. Tas punkts ir aiz muguras, un lielākais risks pašapziņai ir, vai mēs spēsim tik ātri, kā gribētu, tagad attīstīties - vairāk pelnīt, labāk dzīvot un tikt vaļā no tām astēm, kas nāk līdzi no pirmskrīzes laika. Daudziem ir kredītu maksājumi.
No politiķiem atskan dažādi plāni, kā Latvijai pelnīt. Vai valdība ir pietiekami skaidri to definējusi?
Valdības veikums ir atstājis savu iespaidu. Kopš pagājušā maija reģistrēti vairāk nekā 8000 mazkapitāla uzņēmumi. No pērnā septembra pieteikti vairāk par 3500 mikrouzņēmumiem. Tie ir nodokļu maksātāji. Pārkārtošanās sabiedrībā norisinās. Efektu redzēsim pēc gada vai diviem.
Valdībai jātur roka uz pulsa. Dombrovska otrās valdības pirmajās sēdēs es skaidri definēju trīs prioritātes: enerģētikas politiku, ko jūs šodien esat labi atspoguļojuši savā avīzē…
Piedošanu - maza replika. Ja šādi mēra likumus un grozījumus, vai netiek rati jūgti zirgam priekšā? Jo mums jau īsti nav enerģētikas politikas. Likums pašlaik iet pa priekšu.
Jūs trāpījāt naglai uz galvas. Jo nākamais, ko gribēju teikt, ir, ka mani vienīgi pārsteidz, cik lēni tiek gatavota enerģētikas politika - uzmetums tiek solīts uz septembri, lai gan tam sen bija jābūt gatavam. Tāpat kā sašķidrinātās gāzes termināļa idejai. Mēs visu laiku drusku nokavējam. Bet tā ir tikai viena prioritāte.
Pārējās ir demogrāfija, kas ir pāri visam, un tur mums jābūt gan stratēģijai, gan darbiem, un trešais ir bezdarbs. Bezdarba pieaugums ir apstājies, tomēr es gribētu redzēt, ka aprīlī, maijā tas sāktu arī kristies, tā liecinot, ka šī tendence ir uz palikšanu.
Pirms laika mūs brīdināja, kas draud ekonomikā. Redzamās sekas, iespējams, ir tāpēc, ka kāds nepaklausīja. Vai demogrāfijas problēma ir politiski novērtēta?
Šī problēma jau kļūst par spilgtās ugunīs degošu. Ja nerisināsim to, tad nekad nedabūsim ne plaukstošu ekonomiku, ne valsti. Un tas jāsaprot ne tikai politiķiem, bet katras ģimenes līmenī. Otrs bērns ģimenē šai ziņā ir izvirzāmais mērķis. Ja gribam labu savam vienīgajam bērnam, tad, neradot otru un trešo, faktiski nodarām viņam ļaunu. Jo viņš dzīvos sabiedrībā, kurā viņam būs jāuztur divi vecāki.
Demogrāfijai jāpieiet daudzpusīgi, un politiķu uzdevums būtu tikai norādīt un strādāt ar sabiedrību, lai tai būtu gods un lepnums par lielām ģimenēm. Ja tikai sauksim skaitļus un šausmināsimies, kā notiek līdz šim, tas nepalīdzēs. Tas tieši cilvēkus atgrūž un veicina emigrāciju. Ekonomiskie faktori ir viena lieta, bet ļoti svarīga ir arī nākotnes vīzija, kas pašlaik tiek rādīta kā dzīvošanai ne pārāk pozitīva vide. Jābūt otrādi: ka mums ir pozitīva vide - un to es redzu Latvijas laukos un pilsētās. Bet tajā jānāk arī ar pozitīvu apziņu. Pilnīgi visiem.