Dienā šonedēļ bija lasāma intervija ar LU rektoru Mārci Auziņu. Cita starpā rektors runā par uzņēmēju paaudzi, kas «orientēta uz Eiropas fondu naudas apgūšanu». «Ķibele, ka šajā segmentā svarīgs ir ne tik daudz rezultāts, cik tas, lai procedūras būtu ievērotas. Šādam biznesam zinātne nemaz nav nepieciešama,» secina rektors.
Uzņēmēji spēlē pēc tiem noteikumiem, kurus piedāvā vide. Biznesa mērķis un galarezultāts vienmēr būs taustāms un saskaitāms. Bizness ir dinamiska vide, kura pielāgosies, reaģēs. Vienkāršojot, uzņēmējiem nepārmetīsi, bet zinātne - situācijas ķīlnieki.
Vairāk par šādu Auziņa biznesa vides agregātstāvokļa raksturojumu satrauc kas cits - pašreizējās politiskās vides agregātstāvoklis - tās vides, kas šos spēles noteikumus rada.
Proti, paturpinot domu, pilnīgi noteikti varam runāt ne vien par īpašu uzņēmēju paaudzi, bet arī īpašu, es teiktu - defektētu -, politiķu paaudzi. Par tādu paaudzi, kam politika ir kā sevis atražošanas spēle, kuras jēga ir lēta slava un ilgtspēja šī vārda sliktajā nozīmē. Nav runa par vēlmi būt par tautas kalpiem un valstsvīriem. Nav runa par idejām, mērķiem, ideoloģijām - runa ir vienīgi par «rūpala ilgtspēju», sekojošu shēmošanu un pašsaglabāšanos. Idejas ir izmainītas balsošanas konveijera sīknaudā. Vide ir tiktāl, piedodiet, margināla, ka saprātīgi cilvēki no tās bēg kā vells no krusta.
Ceturtdienas notikumi Saeimā ir kārtējā monēta marasma krājkasītē. Lai ko mēs domātu par atsevišķiem tā laika politiķiem, taču 5. Saeimas un 12. Saeimas salīdzinājums, sākot no personību lieluma, harismas, intelekta aspektiem, nebūtu glaimojošs šodienai. Gadu laikā mēs drīzāk esam attālinājušies no eiropeiskas izpratnes par politkorektumu vai politisko atbildību. Nav jēgas cilāt visus vien pusgadu strādājošās 12. Saeimas varoņdarbus, bet secinājums par pašreizējo politisko genofondu ir skumjš. Traģikomiski, jo stāsts ir par mums visiem.
Rektors sacīja, ka fondu apguvēju biznesa paaudzei zinātne nav vajadzīga, tad jājautā, kas ir vajadzīgs pašreizējai politiķu paaudzei? Tai politiķu paaudzei, kura lemj par mums visiem?
Kāds ir tiktāl laikapstākļu nogurdināts, ka no nākamā Valsts prezidenta vēlas gūt iedvesmu, vēl kāds, lai prezidents ir Eiropas ārpolitikas pirmrindnieks. Iespējams, tā. Taču bez ticības godprātīgam politiskajam procesam šeit, Latvijā, citas lielas lietas un pārmaiņas nebūs iespējamas, tāpēc nākamajam prezidentam visupirms ir jākļūst par to cilvēku, kurš spējīgs pacelt latiņu un dot spēcīgu impulsu pārmaiņām.