Dzintars pēta ēdienu. Nesaprotu, no kurienes tas piķa holesterīns rodas? Kaut kur jau rodas, Zelma rausta plecus. Dzintars saspaida kartupeļus, bet Zelma kārtējo reizi atgādina, ka viņš nedrīkst pīpēt un jāēd ar mēru. Kā lai neēd, ja tik garšīgi - vecum vecs glaims, bet Zelma, visviens, pasmaida. Arī Dzintara lūpu kaktiņi savelkas uz augšu. Viņš ielej sev šķīvī tik daudz mērces, lai tupeņi noslīktu tajā un nebūtu redzami.
- Paskaties, paskaties! - Zelma māj ar galvu bufetes virzienā, kur uz baltas tamborētas sedziņas guļ zelta stienītis. - Cik skaisti vakara saulē atmirdz.
- Mjā... nav bail, ka izbalēs? - Dzintars izliekas norūpējies.
- Asprātis. Tavai zināšanai - zelts ir labs pret audzējiem. Precīzi nezinu, bet no zelta nāk kaut kādi tur pareizie stari.
- Vai tad mums ir audzējs?
- Tfu tu, nepiemini nelaimi! - Zelma met ar roku. - Bet nekad jau nevar zināt, par profilaksi jādomā.
Vīrs neko nesaka. Viņam liekas, nebūs brīnums, ja Zelma to kluci pabāzīs zem spilvena vai piesies sev pie krustiem. Dzintaru drusku kaitina, ka viņa sūri grūti pelnītie tūkstoši mētājas bezmaz istabas vidū. Gaišā dienas laikā un tik atklāti. Tomēr ieganstu, lai viņu bagātība allaž glabātos konfekšu kārbā zem gultas, viņš nevar atrast. Neviens svešinieks šeit nenāk, un ģimenē viņi ir cieši vienojušies, ka par savu dārgumu nevienam citam nestāstīs. Kā lai aizliedz Zelmai šo mazo kaprīzi, galu galā, nekam citam spīdīgais bleķis nav derīgs kā vien acu priecēšanai.
- Klausies, Zelma, tu Bībeli kādreiz esi lasījusi?
- Ko tu ar to gribi teikt? - Zelmai ir aizdomas, ka Dzintara vārdos atkal slēpjas ironija. Viņa savu vīru pazīst.
- Neko. Es vienkārši gribu zināt, vai tu esi lasījusi?
- Vai, dieniņ. Agrāk tu vispār grāmatas nelasīji, bet tagad to Bībeli no rokām neizlaid. Man laikam jāsāk uztraukties.
- Bībele nav nekāda grāmata. - Dzintars pakrata dakšiņu. - Tad tu neesi lasījusi? Jauno Derību vismaz.
- Nē, nu... ieskatījusies jau kaut kad esmu, bet tā, ka visu, nē. Kad Ritiņa vēl pavisam maza bija... atminies, dzīvoklī dzīvojām, kaimiņiene aiz sienas... tu viņas Godmaņa krāsniņai skursteni liki.
- Kā pa miglu, bet laikam kaut ko tādu atceros. - Dzintars sakrunko pieri. - Tad tā, kas mums plauktā stāv...
- Nu, es tev stāstu! Viņa mani aicināja uz baznīcu, bet kur tad es ar bērniem, un man jau arī nemaz nevelk. Tad viņa man iedeva to Bībeli. Viņai tādas kaudzēm bija, izplatīšanai.
- Ak tā? Es domāju, ka tu pati...
- Kur ta' nu. Ai, zini... tā toreiz bija tikai tāda mode. Visi tie jaunie un smukie mācītāji dikti patikās, tāpēc arī skrēja uz baznīcu kā dulli. Pēkšņi tik dievbijīgi, ka bail. Neticu.
- Kam netici?
- Nu, viņiem. Visu laiku nebija, un tad uzreiz baigi ticīgie. Ļoti ērti, es tev teikšu - palūdz piedošanu un grēko tālāk.
- Domā? Varbūt tomēr tic pa īstam?
- Ko tu par citiem zini? Es tev saku, nekā tur no viņiem nav. Nu, kāds varbūt arī ņem to lietu nopietni, bet, tici man, tādi ir retums... Ēd! Atdzisīs.
- Es jau ēdu.
Dzintars domīgs tukšo šķīvi.
(Turpinājums 28. jūnija numurā)