Gandrīz gadu viņa strādā privātā bērnudārzā -mēbeles un rotaļlietas no dabīgiem materiāliem, bet pusdienu galdā ekoloģiski produkti. Smalki. Grupiņas nav tik lielas kā pašvaldību dārzos, un arī audzināšanas metodes atšķiras. No darba brīvajā laikā Marita savu oficiālo pirmskolas pedagoga izglītību papildina speciālos kursos un semināros. Slodze diezgan liela, taču mācības viņu neapgrūtina - ir ārkārtīgi interesanti.
Marita klausās, pieraksta un nopūšas: cik daudz es vēl nezinu? Pagājušajā sestdienā bija seminārs par uzturu - šokolāde padara mietpilsonisku, tēja stimulē fantāziju un asprātību, burkāni un bietes attīsta domāšanu, kartupeļi veicina materiālistisku pasaules redzējumu, bet svētais vakarēdiens, kura laikā Kristus maizi sauc par miesu un vīnu par asinīm, pareģo pakāpenisku cilvēces pāreju uz veģetāru uzturu.
Marita noraisa no kakla sārtu zīda šalli un uzsviež uz krēsla. Gaiši sarkana nav viņas mīļākā nokrāsa, taču šonedēļ bērnudārzā ir krāsu nedēļa, tāpēc atbilstošs tonis jāiekļauj arī apģērbā - vakar bija violets, šodien sarkans. Priekšpusdienā viņa veda mazuļus staigāt un aicināja pievērst uzmanību visam, kas sarkanīgs. Bērni bija sajūsmā - sarkanbrūnas mājas, sarkanas mašīnas, tantei sarkani svītrotas zeķes kājās, onkulim kvēlojošs ģīmis, liekas, tūlīt aizdegsies, sarkana gaisma luksoforā, plakāts ar sarkaniem burtiem un vēl, un vēl. Marita priecīga brīnās par ķiparu acīgumu un spēju pamanīt. Rīt būs dzeltenā diena.
Marita pagriežas uz sāniem un satausta zem spilvena vecmāmiņas piezīmju grāmatiņu. Kad pagājušajā ziemā tēva māte Irma nomira, viņš ar mammu, revidējot omītes mantas, atdeva to Maritai. Te tava oma laikam kaut ko par skolas lietām sarakstījusi, še, varbūt tev noderēs. Uz blāvi zaļganā kartonā iesietā blociņa augšējā stūra sīkiem, it kā kautrīgiem burtiem bija rakstīts - «Piezīmes par skolu un skološanos», bet vāka iekšpusē atzīmēts pierakstu sākuma gads - 1956.
Uzreiz pēc kara Dzintara māte ieguva skolotājas izglītību, taču viņai neļāva atlikušo mūžu veltīt bērnu mācīšanai. Jaunā vara viņai klases priekšā ļāva atrasties tikai dažus mēnešus. Padomju iekārtas absurdās nejēdzības pamudināja Irmu kaismīgi paust savu viedokli, kas viņas dzīvē atstāja tālejošas sekas burtiskā nozīmē. Viņas politiski nekorektie izteikumi vispirms nonāca ietekmīgu latvju komunistu, bet vēlāk arī čekistu ausīs, un jaunās skolotājas svaigi mītā profesionālā taka vienā nejaukā brīdī pārvērtās par koka bluķiem noklātu ceļu, kas perpendikulāri izrotāts ar bezgala garām dzelzs sliedēm.
Drīz pēc taisnību urdošās runas Irma attapās braucam lopu vagonā uz attālu nostūri Krievijas ziemeļaustrumos. Daudzus gadus vēlāk Marita dzirdēja vecmāmiņu sakām, ka, raugoties uz dzelzceļu, viņa zināmā mērā spēj izjust arī kristīgu noskaņu, jo sliedes un gulšņi veido neskaitāmi daudz krustiņu. Humora izjūta omammai rullē, mazmeita toreiz nodomāja.
(Turpinājums 19. jūlija numurā)