Mammai tāda divdomība nepatika, un viņa izprātoja citādi: vīrs aizlaidās strēlniekos, jo kauties taču vieglāk nekā rūpēties par ģimeni, bet vēlāk, atradis kādu krievu bābu un negribēdams braukt mājās, sablēdījies ar viltus paziņojumiem par savu nāvi. Drošības pēc divreiz. Mamma nekautrējās skaļi klāstīt savu ieskatu un nemaz neraizējās, ka man, mazam puikam, sirds sāpēja no tik nievīgas tēta aprunāšanas. Citiem zēniem kaujās kritušie tēvi bija varoņi, un es gribēju, lai arī manējais tāds būtu. Kad sāku iet skolā, klases biedriem teicu, ka mans tētis atšķirībā no pārējiem ir vēl lielāks varonis, jo karā kritis divas reizes. Pretī dabūju smieklu šalti. Tajā reizē no pazemojuma acis kļuva slapjas, taču ar gadiem tapa vienalga. Kas miris, miris, ko tur vairs.
*
Mana mamma ir ļoti glīta sieviete. Cik spriežu pēc viņai veltītiem vīriešu skatieniem, valdzinājumu nav zaudējusi arī šobaltdien. Jaunībā, saprotams, viņa bija vēl skaistāka, bet tā jau ir ar gandrīz visām mātēm. Ja pareizi atceros, pēc tēta pazušanas cita vīra meklējumos mamma alkaini nemetās. Viņa rāmi kārtoja grāmatas bibliotēkā, līdz kādu dienu tur iegriezās vācietis Volfgangs Vengers. Precīzāk sakot, baltvācietis. Ar saknēm Latvijā, bet bez zariem un atvasēm. Darbinieces izbrīnā saskatījās, kad pajaunais vīrietis sāka nākt pēc lasāmvielas vai katru otro dienu. Kā viens cilvēks spēj tik ātri lasīt? Mamma nebrīnījās, viņa saprata. Līdz bildinājumam nebija ilgi jāgaida, tikai daži uzaicinājumi uz kino, operu un gleznu izstādēm. Vengera kungs bija patīkams, kulturāls, un mamma, ilgi netielēdamās, apprecējās otrreiz. Staigāt atraitnēs laikam nekāda lielā prieka nebija. Dažreiz, vērojot, kā mamma un Volfgangs rūpējas viens par otru, tīri vai skaudība metas. Saprotams, jo manis paša satiksme ar jaunām dāmām pagaidām ir beigusies tikai un vienīgi ar pilnīgu izgāšanos.
Sākumā kalsnais fricis man ne visai gāja pie sirds, biju spurains, taču vai nu es pieaugu, vai vācietis tapa lādzīgāks, bet pamazām kļuvām diezgan draudzīgi. Jēdzīgs vīrs, ir, ar ko aprunāties. Viņš ir kartogrāfs. Volfgangs jeb Volfiņš, Volfītis, kā mamma viņu mīļi dēvē, vai Volfs, kā saucu es, palīdzēja atjaunot mammas senču celto māju, kurā mēs dzīvojam vēl šodien. Nelielais, bet itin glītais savrupnamiņš atrodas starp Irbenes ielu un pansionātu Ģimnastikas ielā. Pēc vidusskolas beigšanas man atļāva iekārtoties mansardā. Visi zem viena jumta, un tomēr man ir, kur nolīst. Manuprāt, ļoti ērts izkārtojums.
*
Vakarā, noskalojis sviedrus un putekļus, kāpju lejā vakariņot ar mammu un Volfu. Mums ir sava kārtība, kurā mana daļa ir palīdzēt Volfgangam krāmēt un skaldīt malku, sapumpēt un sanest ūdeņus, uzrakt dārzu, kad dikti prasa, sestdienās izgriezt veļu, jo man stiprākas rokas. Eju uz bodi pēc produktiem, ja palūdz, vēl šo to pa māju padaru un dodu mammai 50 latus mēnesī, lai bez sirdsapziņas pārmetumiem varētu sēsties pie brokastu un vakariņu galda. Vienu vārdu sakot, dzīvoju labi, man netrūkst nenieka.
*
Esmu mazliet nosebojies, Volfs jau piecēlies no maltītes galda un iet istabā klausīties radio. Māte noliek man priekšā dziļo šķīvi un izvelk no cepeškrāsns zupas terīni.
- Koļa domā, ka nebūs labi, - iesāku bez gariem ievadiem, bet mamma mani pārprot.
(Turpinājums 20. marta numurā)