Mūsdienās ir viegli šīs paaudzes baltiešu rakstniekiem pārmest kolaboracionismu, puspatiesību paušanu, sava tribūna stāvokļa komfortablu izmantošanu, ironizēt par viņu prasībām neiekļaut kopotajos rakstos agrīnos, sociālisma celtniecībai veltītos darbus. Taču viņu vairākas desmitgades ilgais meklējumu ceļš rāda - ne rakstnieks, ne lasītājs nav pasargāts no sava laika ietekmes. Krājumā Koka tilti (1966) ievietotajā dzejolī Deklarācija Marcinkevičs raksta: «Es jūtām augstspriegumu prasu,/lai sauļu spektri sirdīs plūst/un cilvēks ne jau vairs par masu,/bet gan par enerģiju kļūst» (atdzejojis Bruno Saulītis). Kaut kur dzirdētas notis, vai ne? Tās līdzinās 60. gadu «trauksmainajiem» Vācieša, Ziedoņa un citu autoru tekstiem, kas izteic sava laika literāro modi.
Viens no pretrunīgākajiem Marcinkeviča darbiem ir stāsts Priede, kas smējās (1961, latviski 1964), kura centrā ir jauni padomju radošo profesiju pārstāvji, kuri nokļuvuši Rietumu estētikas varā un novērsušies no sociālistiskā reālisma. Lai arī stāsta beigās jaunieši atgriežas «pareizajās» sliedēs, stāsta nozīme nav tik vienkārša - tolaik jaunais lietuviešu dzejnieks Toms Venclova un viņa dumpīgie domubiedri šo grāmatu lasīja «pret spalvu», tieši negatīvajos personāžos saskatot atdarināšanas cienīgus paraugus, bet gludās beigas uztverot par nenovēršamiem mesliem ideoloģijai. Pēc Lietuvas neatkarības atgūšanas ap šo stāstu uzvirmoja diskusijas, jo radās aizdomas, ka tas uzrakstīts pasūtījuma rezultātā, izmantojot materiālus, ko Valsts drošības komiteja sūtījusi Lietuvas Rakstnieku savienībai.
Taču 60. gadu izskaņā arī paša Marcinkeviča darbu interpretācijas satrauc oficiālās iestādes. Viņš pievēršas vēsturiskai dzejas drāmai, žanram, kas Lietuvā mantota no neatkarības gadiem, un 1969. gadā divi viņa drāmas Mindaugs iestudējumi iegūst asu sociālu nozīmību. Sevišķi Povila Gaida iestudējums Klaipēdas drāmas teātrī. Tajā asiņainā cīņa par sadrumstaloto lietuviešu zemju apvienošanu noslēdzas ar finālu, kur milzīgs spogulis pāri skatuvei ir metaforiska Lietuvas karte, kurā atspoguļojas skatītāji. Pēc pieņemšanas izrādes partijas pārstāvji likuši spoguli novākt.
80. gadu beigās viņš kļūst par vienu no kustības Sajūdis (mūsu Tautas frontei līdzvērtīga organizācija) vadītājiem un neatkarības cīnītājiem, 2001. gadā par nopelniem literatūrā saņem Baltijas Asamblejas balvu.
Galvenie nopelni Marcinkeviča darbu latviskošanā ir Dainai Avotiņai, viņa atdzejojusi arī pēdējo latviski iznākušo darbu - minimālistisko poēmu Carmina minora (2005), kurā polemika un patoss tālu atkāpies lakoniskuma un vienkāršības priekšā: «rudens bērniņš/skrien pa rugaini/ar raibu/vasaras sainīti/rokā». Atkal uzmācas salīdzinājumi ar Ziedoni, piemēram, ar viņa īsdzejoļu grāmatiņu Mirkļi. Foreles.