Žanra krīze
1. Ja nopietni un ja mēģinām būt objektīvi, Saskaņas centra (SC) līdera rīcība, būtībā parakstoties par krievu valodu kā otru valsts valodu, ir saprotama. Ko tik partijas nesola pirms vēlēšanām un saviem iespējamiem sadarbības partneriem!? Nu, solīja Ušakovs neatbalstīt šādu parakstu vākšanu... Bet nesolīja pat saviem vēlētājiem, tikai latviešu auditorijai. Attiecīgi, ja Rīgas mēram ir bažas, ka viņa vēlētājs var būt sarūgtināts par mēģinājumu izsēdēt uz diviem krēsliem vienlaikus, no partijas interešu viedokļa solījumu laušana tai sabiedrības daļai, kas tik un tā partiju uzlūko ar aizdomām, ir loģiska.
Cita lieta, ka mēģinājums demonstrēt lojalitāti savam vēlētājam sanācis tāds samocīts. Pirmkārt, tas izskatītos jēdzīgāk, ja parakstu vākšanas ideja skaidri un nepārprotami būtu paša SC iniciatīva. Savukārt pašreizējā izkārtojumā, grozi, kā gribi, sanāk, ka SC līderis atbalsta krietni radikālākus spēkus un Ušakovam & Co. būs diezgan grūti paskaidrot, ka, lūk, valodas jautājumos viņš Lindermanu atbalsta, savukārt citos gan ne. Otrkārt, SC šādi demonstrē ideju trūkumu. Pieņemsim, ka cittautieši tiešām SC neiekļaušanu valdībā uzskata par viņu pašcieņas aizskārumu. Vai tiešām pūliņi mainīt krievu valodas statusu - it sevišķi, ja ņem vērā latviešu attieksmi šajā jautājumā - ir vienīgais veids, kā SC var likt kompresi uz savu vēlētāju iekaisumiem? It sevišķi, ja atceras, ka Rīgā SC faktiski var darīt, ko grib. Nebeidzamā valodas «kārts» izmantošana SC dara līdzīgu partijas mūžīgajiem oponentiem no latviešu nacionālistu nometnes, kuriem SC regulāri pārmet iecirtību un iecentrēšanos uz dažiem jautājumiem.
Rodas sajūta, ka SC nav plāna, kā tālāk strādāt Latvijas politikā, attiecīgi ideju vietā ir emocionāli šļaksti. Vienlaikus nosaukt Nacionālo bibliotēku par stulbu projektu un atbalstīt Krievijas impērijas laika pieminekļu atjaunošanu... Neliekas, ka Ušakovs speciāli kaitina latviešus, tomēr šāda impulsīva rīcība diez kā nesaskan ar SC paša proponēto nosvērta, pragmatiska spēka tēlu. Uzturēt tēzi, ka drīzumā valdība kritīs un tad mēs (SC) beidzot nāksim pie varas, un vienlaikus izdarīt ko tādu, ko būs grūti norīt nepieciešamajiem partneriem, lai cik nogribējušies pēc varas tie būtu (ZZS), - visnotaļ haotiska rīcība.
Atvadu bučas nebija
2. Ja cilvēku kopdarbība tuvojas noslēgumam, kompromisa meklējumi parasti ir grūtāki - tāpat jau jāšķiras, kā saka, nav vērts... Līdz ar to starptautisko aizdevēju misija Latvijā beidzās bez platiem smaidiem. Abām pusēm ir savi pamatoti iebildumi. Aizdevējus varētu neapmierināt daži Latvijas ierosinājumi budžeta izdevumu samazināšanā, jo tie ir vienreizēji, nevis sistēmiski - piemēram, dažu izdevumu pārcelšana uz 2013. gadu. Tā teikt, jūs nevis izsverat, ko varat atļauties un vai jums to vispār vajag, bet vienkārši maksājumu pārceļat nākotnē, lai tikai budžeta deficīta cipars sanāktu pareizs. Savukārt Latvijas valdībai ir taisnība, ka tā nevēlas vēl vairāk samazināt iekšējo patēriņu apstākļos, kad ārējais (eksports) ir visai šaubīgs.
Tiesa, Latvijas valdība riskē ar to, ka daudz piesauktais otrais recesijas vilnis patiešām sākas, plānotā ekonomiskā aktivitāte un ieņēmumi nematerializējas, budžeta izdevumus kaut kad nākamgad tik un tā nākas mazināt vēl, tikai tad vairs nebūs aizdevēju kā grēkāžu. No otras puses, ja valsts budžeta politika kopumā ir jēdzīga, trūkstošo naudu var aizņemties tirgos arī tad, ja nav pilnībā ievēroti Starptautiskā Valūtas fonda norādījumi.
Par to, ka budžeta grozījumi būs neizbēgami, liecina vairāki faktori: pagaidu risinājums jautājumam, cik daudz un cik ilgi valsts budžets piedalās dažādu sociālo programmu finansēšanā, pirms to pilnībā pārliek uz pašvaldību pleciem; pagaidām vēl irdenie jauninājumi nekustamā īpašuma nodokļa sistēmā un attiecīgi grūti prognozējamie ieņēmumi no tiem u. c. Vai šī neizbēgamība veicinās politisko nestabilitāti? Tas atkarīgs no daudziem saskaitāmajiem. Cik adekvāts būs opozīcijas alternatīvais piedāvājums. Vai jaunā «tiesiskuma un reformu koalīcija» neiepīsies korupcijas skandālos. Vai spēs paskaidrot sabiedrībai, ka budžeta savešana kārtībā ir svarīga ne tik daudz eiro ieviešanas nolūkā (eirozonā notiekošais šo mērķi degradē), cik lai nebūtu jāmaksā procentos lielas summas, kuras izmantojamas jēdzīgāk.
Ministru «pirmie kucēni»
3. Varbūt aizņemtība ar nākamā gada budžeta veidošanu bijusi iemesls, ka vismaz pagaidām jaunais kabinets 10 baļļu sistēmā turas uz «septiņi». Izglītības Ķīlis bijis pietiekami diplomātisks savā reformatora degsmē, veselības aprūpes Circene vēl nav sagumusi zem nozares spēcīgo interešu grupu spiediena, zināms haotiskums, tiesa, vērojams kultūras ministres darbībā (piemērs: rosinājums būtiski mainīt Jaunā Rīgas teātra statusu, pašam teātrim par to neko iepriekš nepasakot). Ar lielākiem pārbaudījumiem jau tuvākajās nedēļās jārēķinās satiksmes Ronim, jo prāvi samazinājumi nākamā gada budžetā skar pasažieru pārvadājumus un ceļu uzturēšanu - ministram būs jāspēj sniegt skaidru skatījumu šajos jautājumos. Tomēr vēl svarīgāk, ka ierēdniecība spējusi nodrošināt zināmu pēctecību ministrijās, kas diemžēl nav maz Latvijas apstākļos, kad «jaunās slotas» metas savējo izvietošanā pārraudzības iestādēs un uzņēmumos, proti, turpinās pietiekami jēdzīgs darbs tādos virzienos kā prasību izmaiņas iepirkumu kritērijos, parādnieku reģistrs, nodokļu parādu amnestijas formas u. c.